|
Oktobris 12., 2008
20:21
adama ribas rakstītajā pēdējais teikums ir tas, par ko man laiku pa laikam sažņaudzas sirds un acis paliek slapjas (lidostā Rīga apraudājos ne pa jokam, bet tur es pat neko līdzēt nevarēju, lidostas drošibas noteikumi ir noteikumi). Vakar stāvēju pie brīvības pieminekļa un tur veco cilvēku bija tik daudz.. Tur gan bija vēl citi faktori, bet tur, stāvot un skatoties lielajos ekrānos, sapratu, ka acīmredzot man dzīvē ir pienācis tas posms, kad ir ne tikai vēlme, bet drīzāk vajadzība darīt labu ne tikai ziedojot naudu. Un visvairāk man gribas palīdzēt sirmgalviem - jo man liekas, ka viņiem ir vissāpīgāk, ka viņi ir dzīvojuši labi un tagad spiesti skaitīt santīmus un nodot pudeles. Tagad tikai jāizlemj kā un ko es varētu darīt. Iesākumā reizi mēnesī.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
