mani ir paarnjeemusi taada sausa sajuuta, kas ir preteeja peljkjainajai sajuutai, kad emocijas tevi velk zanjkjii. es nezinu, peedeejaas dienas manii ir nevis iemaajojis miers, bet atklaajies miers, kaa sausi, droshi pamati. shkjiet, ka es esmu peekshnji miilestiibas esence un eleksiirs, bet vairs nav nekaadas suuces, nekur man nenotek dziiviibas energjija. jo taadam, kam nav robezhu nevar buut suuces. es esmu izshkjiidusi, un visa pasaule peekshnji ir sausa, jo nekur nevar nogrimt, taapeec drosha.

man ir tik daudz iedvesmas, kaa visas pasaules pukjes. iedvesma vairs neteikt nevienu lietinju, kas ir patiesiibas sagroziijums. neko sleept. un es tagad juutos, kaa ciinos nu jau pret ko uzvaramu un pavisam novaajinaatu, vaaju un iluuzisku, un tas ir tikai laika jautaajums liidz es apzinaashos savu briivi

es gribu taa - kas ir sirdii, to pasaku. cita tachu nekaa nava! ko runaat aplinkus. tu gribi iet pie sava meerkja, bet tajaa pashaa laikaa staigaa tam apkaart, neuzdriikstoties tuvoties? tu nezini, kas ir tavs meerkjis, bet tava sirds to pateiks, ja atljausi tai saakt runaat. netriep savus vaardus virsuu savai sirdij, ja gribi tajaa skatiities. nestaigaa rinjkjii un apkaart, kameer ir tikai viena vieta uz kuru tev jaaiet, uz kuru tu gribi iet, uz kuru tev vajag no visas tavas buutnes sirds un dveeseles

es juutos izaugusi ljoti gara un augsta. taa kaa es no shejienes varu aizsniegt visu, tad man pashlaik nevajag, lai kaads man kaut ko padod vai iedod. es visu varu aizsniegt pati, un veel es varu baarstiities ar pukjeem, un visiem dot peonijas, flokshus un matiolas, njemiet, nenjemiet viss viens, viss notiek laiciigaa manieree, sirds darbojas briivi un iedvesmoti un taa ljaushanaas tai no jauna un atkal un no jauna un veel vairaak un godiigaak un sinhronaak ir ekstaaze un briinums.

nekas nenotiek un notiek viss, un es te seezhu un ir mazliet smiekliigi. es juutu kaut ko, ko es neredzu un es redzu kaut ko, ko es nejuutu, kameer es zinu, ka tas ir viens un tas pats. shii ir masku balle aarpus laika, jeb laiks ir maska. sheit ir jaavadaas nevis peec redzeetaa bet peec sajustaa. es iedomaajos, ka man ir superspeeja redzeet energjijas strautus un virpuljus un juuras un kritumus un paisumus un beegumus un dzelmes un izvirdumus un klusu pluudumu un maigu duumaku, un peec taam es vados, ar tiiru sirds magneetisku sajuutu.

katra atmestaa praata vazha kaa triumfs, kaa uzvaras spaarns beidzot izshauts pilnaa vareniibaa pret elektrozilu debesjumu. tuukstosh spaarnu gaida savu kaartu saraut vazhas, satriekt guustu. gandriiz monstrozs miilestiibas enjgjelis tikai uz mirkli ienjem sho metamorfozes, izlaushanaas praata simbolu, lai peec mirklja eksplodeetu briljantaa gaismaa un tiiraa energjijaa aarpus vaardiem un speejas aptvert.

taads mazs stuuriitis, mazs notikums pasaules, eksistences milzumaa. bet vismazaakais ir tik pat liels kaa vislielaakais, jo viss ir bez saakuma un bez beigaam