rakstiiju kaut kaadu baigi saliidzzinoshi gudro domu, bet tad panjeemu izdomaaju,ka tas viss ir **** un izdzeesu..:) un atcereejos shodien veikalaa dzirdeeto sarunu no kuras smeejos ilgi, bet nezin vai tagad ar buus smiekliigi.. veikalaa ienaak kaut kaads pusbomzis ar suni un 0,2l shnjabi rokaa Paardeveeja saka: " Ar suni veikalaa nedriikst" PusBomzis: " Tas nav suns. Tas ir Rembo" Paardeveeja: " A, kas man no taa, ka tas Rembo! Ar suni nedriikst" PusBomzis: " Rembo ir mans choms un aizstaavis! Bez Rembo manis ar nav" aizvainots uzmeta veel peedeejo skatu alkoholam un aizdevaas prom:)
man pilnīgi dusmas uz sevi, bet ikreiz, lasot vai dzirdot šādas tēmas, nevis smejos kā normāls ciniķis, bet man paliek žēl, jo pārāk skaudra patiesība par cilvēku dzīvi spraucas no šādiem stāstiem. tāpat taču visi zina par grūto dzīvi. bet nē, man neizdodas to nobīdīt otrajā plānā, nu nesanāk man tā vienkārši smieties par komiskām situācijām. žēl.
es tev pilnibaa saprotu, jo biezhi, kad kaads cits staasta kaut ko liidziigu man ar paliek vairaak skumji kaa jautri, bet tagad pashai redzot un dzirdot ar kaadu sirsniibu un patiesiibu tas onka runaaja man palika nejau nu ljauni smiekliigi, bet tam mirklim un situaacijai jautri