Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Tā man liekas,ka es pretēji vairākumam cilvēku savā būtība eju evolūcijai ka cilvēkam sociāli būtu jāatīstās pretējā virzienā.
Man jau liekas,ka cilvēki paši cer,ka viņi izaugs, sāks strādāt bīdīs karjeriskus mērķus, atradīs otras pusītes, sāks dzīvot patstāvīgi, tad sāks dzīvot ar kādu utt. Bet es sevī esmu novērojis to,ka tas viss nonāk pilnīgā savādākā gultnē. Vismaz man pašam.

Tātad sākot jau ar to, ka nekad neesmu vēlējies izaugt, jo tas ,ko nereti redzēju pieaugušajos ir tas,ka viņi ir paši aizmirsuši kā tas ir būt jaunam. Un nerati aizmirst pirecāties par vienkāršajām lietām dzīvē. Un vispār priecāties par dzīvi kā tādu, kur tomēr jāpriecājas par dzīvi, nevis jāveidos savā dzīvē spirālveida attīstība uz augšu, bet tāpat kā žurkai skriet pa apli , pa apli. Pēc lielāka siera gabala un tad pakāpties augstāk un sasniedzot to, ķert nākamo.

Tātad domas par strādāt sākšanu lielā mērā man ir beigušās ar to,lai tas apmierina manas vajadzības un strādāju sev vēlamā vietā. Nu godīgi sakot ne vienmēr tās vietas ir vēlamas, bet patiesībā tie jauniešu darbi vienmēr bija tie jautrākie, cilvēki bija priecīgāki, un mazāk orientēti uz savstarpējo konkurenci un izaugsmi, bet uz to, ka izdaram, ko daram cik vien var labi, un tad dzeram alu. Vai arī vienkārši izklaidējamies. Līdz ar to, lai gan esmu realizējis savu vīziju un nonācis darba vieta, kas mani apmierina uz kādiem procentiem 120%. Vienīgais ,ko varu domāt pie sevis ir do my best. Nevis skatīties uz visu kā 1000 atspēriena punktiem, meklēt situācijas izdevības, un personīgas sevis izbīdīšanas ar mērķi kļūt par dieva vietnieku zemes virsū.

Labi tās otru pušu meklēšanas kaut kā ir pavisam cits stāsts, man liekas, ka vienmēr esmu meklējis kaut kādā mērā to the one. Bet kaut kur laika gaitā es šim priekam esmu atmetis ar roku. Tagad kā teiktu drīzāk derētu kāds wing man un miers. Labi patreiz man ir labi vienam. Neko nevajag, neko nemklēju, ja nu kāds trāpīsies pa ceļam pats vainīgs. Līdz ar to kopdzīves variants arī man pastāv tikai tālos nākotnes plānos.

Labi vienīgais ir patstāvīgas dzīvošanas jautājums,kas daudz maz ir izdevies. Bet tas tā vienmēr ar room mates. Īsāk sakot tā ir jautrāk un interesantāk. Lūk vienīgais, ko gribu teikt ir tas,ka nekad pēc plāna nav bijis pieaugt, bet laikam tas būs jādara.