Šodien Laura cēlās 6:00 no rīta! Tas laikam par godu māmiņdienai! Tā kā es vakar ilgi strādāju un gulēt aizgāju tikai pirms diviem naktī, man bija problēmas ar piecelšanos. Un šoreiz, kā par spīti, nevarēja Lauru pierunāt ne pagulēt man blakus,ne piemānīt ar padzeršanos, vai nodarbināt ar grāmatiņas skatīšos un uz poda sēdēšanu. Jāvelk bikses, kurpes, jāiet uz virtuvi, jāceļas! Kamēr viņa pati uzvilka zeķbikses, svārkus un kurpes ar vienu aci vēl pasnaudu. Pēc mirkļa - pidžamjka nost un stāv bērns vienā apakškreliņā visai vēsā telpā. A man miegs kā ūdens. Saku - aizej uz savu isatbu pēc krekliņa un jakas. Un lauruks atnes ar! No skapja izvilcis. Pareizi. vispirms krekiņu atnes, tad jaku.

Kaut kā pusaizmigusi pagatavoju brokastis un tad jau pamodos. Diena karsta un saulaina jau no paša rīta. Laura uztīvē gumijniekus un dodas sētā. Es sāku kārtot skapi - Jāņa drēbes saliku koferī. Vislaik tā tās drēbes tur arī stāvēja. Viņš ik pa laikam iegriezās, lai paņemtu tīras. Principā ir tā, ka viss, kas viņam ir, atrodas vēl šeit. Kādu brīdi domāju, varbūt puisis, ko pārdomās pie sevis, sapratīs. taču pēc pēdējās sarunas saprotu, ka, lai cik ļoti arī nebūtu žēl un lai kā arī emocijas nevilku mani atpakaļ, viņš nesaprot, kāpēc man bija grūti, kāpēc es jutos neapmierināta. Un ja nesaprot, tad es nekē nevaru tur līdzēt. Jo tajā situācijā atgriezties nevēlos. labāk šad un tad nobirdinu kādu skumju asaru to atsevišķo laimīgo pagātnes brīžu dēļ, nekā regulāri jūtos nelaimīga un apkrauta kā tāds ēzelis, mēģinot izlaipot starp maksimālisma un ego mīnām.

Nu lūk, kamēr krāmēju skapi, Laura pārkrāmē tēva zeķes sev maisā un stiepj kaut kur prom. A maiss ta liels, Laurai pa zemi velkas. Tad nu piešķiru vienu savu somu, kura noteikti un pacietīgi tika līdz malai piebāzta ar zeķēm. Apierināts bērns man pamāj attā attā un aiziet. Lēnām eju pakaļ un skatos - paņem ratus ar lelli, somu un dodas pa vārtiem ārā (Laura dodas uz pilsētu). Domāju, redzēs, kur ies, cik tālu. Un tālu. Noteikts kurss uz pilsētu. Pierunāt iet mājās nevar. Apmetām kvartālam riņķi. Beigu beigās ratus nesu padusē pati, bet Laura, gods godam, visu ceļu notipināja kājām, tikai vienu reizi uzčīkstot, ka vajag opā.

Un pēc tam, pēc tam laidām uz atrkaciju parku! Talsos vasarā atbrauc gan atrakciju parks, gan cirks. Un atrakciju paks jau ir klāt! Karsueļi veci, sagrabējuši. Interesanti, kā viņiem ar tehniskajām prasībām... Lai vai kā, izbraucām ar bērnu vilcieniņu un laura pagriezās bērnu karuselī. Nu ļoooti jau patika tas karuselis (Laura karuselī). Viņai vispār ļoti patīk, ja viņu griež. var izturēt daudz vairāk, ilgāk un straujāk, kā es. Un, man gribētos apgalvot, pat vairāk kā lielākā daļa no jums.