te

Tomēr esmu nogarlaikojies. Tāpēc ir pienācis laiks iekakāt 2006.gada krutāko albumu desmitnieku, kas viennozīmīgi ir krutākais no krutajiem krutās mūzikas desmitniekiem, jo mana gaume ir krutāka par jebkura cita cilvēka gaumi. Vo. Pie tam es esmu dzirdējis kādus 20-30 no šogad iznākušajiem albumiem, so, man ir perfekts priekšstats par visu mūziku.

Protams, gada krutākais albums viennozīmīgi ir Boba Dilana Modern Times un ikviens, kurš domā savādāk, ir vai nu gejs vai musulmanis, vai arī abi kopā. Joprojām pieturoties pie blūzīgas roots mūzikas, Bobs kārtējo reizi ir pierādījis, ka viņam piedrāzt, ko dara pārējā pasaule (WTF tipa atsauci uz Alicia Keys ignorēsim), un kurp virzās mūzika. Lielākoties tāpēc, ka tā visa sūkā. Pie tam Dilans nu ir ieguvis vecišķi krekšķošu balsi, kas beidzot perfekti piestāv izķērktajiem tekstiem par... well, kaut ko. Tiesa, no otras puses, esmu viņa fanbojs un pat apsveru iespēju kaut kādā veidā aizkratīties uz kādu no Dilana šīgada Eiropas koncertiem, jo Baltijā viņš, protams, neuzstāsies. Jāpaspēj, kamēr vēl ir labā formā/dzīvs.

Krutākās dziesmas: Thunder on the Mountain un Ain't Talkin'

Pie negaidītiem (un patīkamiem) pārsteigumiem pirmkārt jāmin Archie Bronson Outfit otrais albums Derdang Derdang. Lūk, ko velti cerēju sagaidīt no The Raconteurs. Enerģisku, 60.-to/70.-to gadu psihodēlijā un hārdrokā dzimušu diezgan primitīvu bet kvalitatīvu indie roku, kas sevi neuztver pārāk nopietni. Nedaudz atgādina Franz Ferdinand, taču nav tik ļoti tendēts uz deju zālēm. Jā, tā ir pozitīva īpašība.

Krutākās dziesmas: Modern Lovers un Harp For My Sweetheart

Albums, kas izsauca visvairāk klišejiskus pun'us. Jā, tas bija pārsteigums: MĒS TO SAPRATĀM JAU AR PIECDESMITO REIZI, BĻE! Es gan nekad neesmu diez ko jūsmojis par Polu Saimonu - ne viņa soļņikiem, ne karjeru ar Gārfunkelonkuli, taču šis ir viens no patīkamākajiem pierādījumiem, ka arī veci kraķi spēj veiksmīgi mainīties līdzi laikiem. Heck, tas pat varētu būt modernākais albums no visiem šajā sarakstā iekļautajiem. Kas gan nav diez ko liels sasniegums, ņemot vērā, cik ļoti tas ir tendēts uz veciem kraķiem.

Jā, Džek Vait. Tu proti radīt dziesmas, kurās ir vairāk par diviem akordiem. Un tev patīk arī citi instrumenti bez ģitāras/bungām. Tas ir jauki. A tagad aizveries un uztaisi kārtīgu pakaļu spārdošu garāžroka ierakstu, kas savā enerģijā/spēkā/emocijās/whatever beidzot pārspētu Vaitstraipu White Blood Cells un Elephant. The Raconteurs ar Broken Boy Soldiers to neizdarīja. Un es nezinu, nafig man to klausīties, ja arī citas grupas dara ļoti līdzīgu stuff'u. Tiesa, ne tik augstā līmenī. Un Vaits sola šogad piedāvāt jaunu albumu gan no White Stripes, gan Raconteurs. Būs interesanti.

Fleetwood Mac sūkāja ārpus Then Play On albuma. Fakts. Tāpēc arī diez ko nejūsminājos par iespēju saņemt jau ceturto soļņiku no Lindseja Bakingema. Taču izskatās, ka 14 gadu pārtraukums ir patiešām nācis par labu, jo Under the Skin viennozīmīgi ir izcils un sasodīti grūti plauktiņā iebīdams albums. Jā, lielākā daļa vairāk vai mazāk velk uz folku/kantrī, taču tas ne tuvu nav folks tradicionālajā izpratnē. Un Someone's Gotta Change Your Mind ir viena no gada krutākajām dziesmām. Lai kas tā arī nebūtu.

Comets on Fire - Avatar. Nozogot salīdzinājumu no Amazon.com džeka, viņi izklausās pēc neiespējamas The Stooges un Grateful Dead savienības, saglabājot pirmo smagumu un protopanka enerģiju, kas samiksēta ar otro atrašanos mūžīgā kaifā un psihodēlijas pielūgšanu. Brīžiem vairāk atgādina Hendriksa Band of Gypsies periodu, brīžiem aizvelk līdz pat panka klasikai. Blūzīga džemošana, kas liek dziesmām lielākoties pārsniegt 6-7 minūšu atzīmi? You bet. Tiesa, lielās devās var garlaikot. Bet tāpat bija arī ar Allman Brothers Band un Yes. Imo, viņiem albumā pietiktu ar diviem 25 minūšu džemiem.

Ok, Nīls Jangs ir idiots savas ME DA REBEL KING attieksmes dēļ. Par to liecina jau dziesmu nosaukumi. Let's Impeach the President? The Restless Consumer? America the Beautiful? Jā, tā ir ļoti oriģināla un drosmīga nostāja. Nost ar režīmu!!! U.t.t. Tomēr viņš joprojām prot darināt lieliskas melodijas, kas šeit pie tam atgādina Crazy Horse laiku primitīvo, elektrisko skanējumu. Un par to vien viņš ir jāuzteic.

Krutākās dziesmas: The Restless Consumer un Families

Saraksts, protams, būtu nepilnīgs bez Džonija Keša turpinājuma American sērijai: American V: A Hundred Highways. Lai arī muzikālā ziņā īsti neaizvelk līdz sērijas pirmā un ceturtā albuma līmenim un piedāvā tikai vienu oriģinālsacerējumu, tā galvenā vērtība slēpjas emocionālajā ziņā, padarot gandrīz neiespējamu tā klausīšanos bez asaru sarietēšanas acīs - jo sevišķi, zinot Keša dzīvesstāstu. Bet pat bez visas tā bagāžas, skaidri sadzirdamie veča pieliktie pūliņi, lai vispār spētu padziedāt izklausās iespaidīgi. Pie tam albumā iekļautā God's Gonna Cut You Down versija ir fantastiska - arī bez izcilā videoklipa.

Krutākās dziesmas: God's Gonna Cut You Down un Love's Been Good To Me

Turpinot kantrī/americana mūzikas sēriju, nedrīkst aizmirst arī jauno Neko Case plati. Tā gan nav nekas von iz rjada vihodjaščeje, bet vienkārši perfekti nostrādāta mūzika, kas spēj izklausīties interesanta pat tradicionāli pret šāda veida mūziku vienaldzīgiem cilvēkiem. Tobiš idiotiem. Un man.

Bijušās Belle & Sebastian čellistes un dziedātājas (skat., ūberīgo Is it Wicked Not to Care?) soloalbumi ir teju vienīgais mierinājums pēc savulaik izcilās twee pop grupas pārtapšanu par kārtējo deju mūzikas blici (ok, varbūt ne gluži tā, bet princips nemainās). Duets faktiski ir mūsdienu atbilde Nensijai Sinatrai & Lī Hezlvudam - taču krietni "tumšāka", lēnāka un pieklusinātāka. Tipa, folk noir. Tipa, twilight music. Tipa, vienkārši kruta, mierīga un folķīga popmūzika vēlām vakara stundām. Ok, izņemot Ramblin' Man, kas vienkārši ir izcila kompozīcija.

Krutākās dziesmas: Ramblin' Man un Dusty Wreath

No cita veida albumiem viennozīmīgi pieminēšanas vērti ir divi.

Par to esmu gana priecājies jau iepriekš, tāpēc piebildīšu, ka absolūti nepieciešams albums ne vien Bītlu fanātiķiem, bet arī  (un jo sevišķi) tiem, kas nespēj iebraukt viņu mūzikā. Psihodēliskais pops tā brīnišķīgākajās izpausmēs, kas lielākoties izklausās labāk kā oriģinālā.

Savukārt Toma Veitsa Orphans: Brawlers, Bawlers & Bastards drīzāk patiks tikai viņa balss un mūzikas pielūdzējiem. Toties tie būs stāvā sajūsmā. Lielākoties tāpēc, ka šis ir piedrāzts trīskāršais albums. Jap, trīs diski. 56 dziesmas. Trīs stundas un deviņas minūtes Veitsa viņa visās trijās galvenajās izpausmēs - blūzīgos rēcekļos, dīvainos kaucekļos un lēnos čukstekļos.