Un tātad. Pārāk daudz pēdējā laikā saņemts jautājumu par to, kāda velna pēc es izdzēsu savu žurnālu. Laikam jau būs jāpaskaidro.

Žurnāls lielā mērā (kaut arī daudzi to par tādu neuzskata) ir dienasgrāmata. Virtuāla, pietiekami publiska dienasgrāmata, kurā ierakstīt savas pārdomas, izjūtas, notikumus. Dienasgrāmata, savukārt, lielākoties kalpo nevis kā elementārs pašizpausmes veids, bet gan kā vēlme izzināt sevi. Žurnāla gadījumā - arī iespēja ļaut citiem izzināt sevi un caur komentāriem izzināt citus.
Šajā brīdī arī rodas problēma, jo, labi apzinoties, ka virtuālā vide lielākoties ietekmē cilvēka izpausmes veidu, ir skaidrs, ka tā persona (personība?), kas atklājas žurnāla ierakstos, nav gluži tā pati persona, kas sastopama realitātē (banālais jautājums par to, kur ir robeža starp virtualitāti un realitāti). Žurnāla izpausmes ir bieži vien visai sagrozīts, caur neskaitāmiem greizajiem spoguļiem izlaists patiesās personas atspoguļojums. Izmantojot virtualitātes priekšrocības, tev ir iespēja izlikties, iespēja būt patiesam, iespēja būt kardināli savādākam, sagrozīt patiesību vai, tieši otrādi, salikt visu pa plauktiņiem, līdz kamēr tu pats vairs nesaproti, kas un kāds tu esi.
Šī iemesla dēļ nav iespējams ne citiem cilvēkiem, ne, galu galā, tev pašam izprast sevi pietiekami labi, jo nekad nevar būt pārliecības par patiesuma koeficientu žurnāla ierakstos. Un, ja reiz žurnāls (kā virtuālā dienasgrāmata) nepilda savas funkcijas pilnvērtīgi, vai ir jēga to uzturēt?
Es nebēgu un neslēpjos no citiem. Man nav ko slēpt, jo es pats nezinu, kas es esmu. Es drīzāk cenšos aizbēgt no sevis, jo patiesība, ko vēlos uzzināt, var izrādīties baismīgāka, kā es vēlētos to redzēt.
Tātad - es bēgu no sevis.
Un es bēgu no (nu jau izteikti par slimīgu palikušās) citu vēlmes personalizēt katru ierakstu. Man nav ne mazākās vēlēšanās, lai cilvēki, kas lasa manu žurnālu, par katru cenu mirkļa izjūtas, sekundi ilgas domas par visām varītēm censtos katru vārdu personalizēt, sasaistit ar visu, ko viņi par mani zina un ko nezina, tā rezultātā maldinot gan sevi, gan citus, gan (atkal jau) mani pašu.
Negribu apgalvot, ka šajā žurnālā ierakstu vairs nebūs (nekad nesaki nekad), taču būtībā es pārvācos uz savu otro žurnālu, kur man ir iespēja vismaz censties būt pietiekami patiesam. Vismaz pret apkārtējiem, ja ne pret sevi. Un necentieties šo otro žurnālu izskaitļot - ir daži cilvēki, kas zina šo žurnālu un ar to man pietiek. Visi pārējie var lasīt vienkārši tekstus, idejas, mirkļa izjūtas, pārdomas, visu pārējo, ko es izlikšu minētajā žurnālā publiskai iztirzāšanai. Un tā lai arī paliek. Šis žurnāls tika atjaunots tikai un vienīgi tāpēc, ka tā ir ērtāk komentēt citu ierakstus.

P.S. Vanna, vīns, putukrējums un ķirši (diemžēl gan tikai no kompota)...

Current Music: Nine Inch Nails - Eraser (denial; realisation)