Ilgus gadus biju krogus kalpone Rīgā, pēc tam Rostokā, Vismārā, Leipcigā, Kaselē, Utrehtā, Leidenē, Hāgā, Roterdamā. Nabadzībā un apkaunojumos man pienāca vecums; tā kā man trūka puse ciskas un es allaž atcerējos, ka esmu taču pāvesta meita, daudzkārt esmu gribējusi darīt savai dzīvei galu, bet tomēr man arvien gribējies dzīvot. Šī smieklīgā vājība man šķiet pats ļaunākais no visiem mūsu trūkumiem: jo kas gan var būt vēl muļķīgāks kā vēlēšanās bez apstājas nest smagu nastu, no kuras allaž gribētos tikt vaļā, dzīvot šausmīgu dzīvi un tomēr turēties pie tās, glāstīt čūsku, kura mūs rij, līdz kamēr viņa būs sagrauzusi mūsu sirdi!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}