Labrīt! Par piektdienas vakariem runājot - paši vainīgi tie, kam sestdienas darbadienas.
Nevaru saprast, vai man būs melnās atriebības sajūta, ja tagad, kad esmu ne tikai pamodusies, bet arī piecēlusies, es pretī tai skaļajai mūzikai, kas skan man blakus istabā jau no pulksten pieciem, uzlikšu kaut ko arī savās tumbiņās. Negribu melnās atriebības sajūtu. Šorīt vēl labi. Citurīt ir bijis jau no četriem.
Un vēl viņa, kad ir iedzērusi, negrib slēgt vaļā durvis. Tā vietā zvanās un klauvējās tik ilgi, līdz notic saviem spēkiem dabūt durvīs atslēgu. Pirmajā reizē, es skatījos filmu un nesapratu, kādēļ man ir halucinācijas, ka kāds zvana pie durvīm. Tad es vēl nezināju, kāds zvana signāls mums ir. Starp pirmo un otro reizi, iespējams, bija vēl kāda reize, jo pa otro reizi es uzzināju tikai tādēļ, ka tonakt pie manis bija palikusi mamma. Viņa tad arī mani pamodināja un L. tikai ielaista dzīvoklī vēl pirms atslēgas mēģinājuma. Šonakt izlikos, ka man ir tikpat ciešs miegs, kā tad. Ir taču labi, ja cilvēki notic saviem spēkiem.
Nu bet tagad, kad esmu piecēlusies, izsūdzējusies šite un vēl pirms visa, ieslēgusi istabā gaismu - mūzika blakus arī apklususi. Tas labi. Man šausmīgi nepatīk sajūta, ka vēlos atriebties.
Teorētiski varu vēl pusstundu/stundu pagulēt.
Labrīt!