eju caur stiklotajai atpūtas telpai ar stiklotajiem grieztiem un blenžu zem kājām esošajās glansētajās flīzēs, kurās atspīd stiklotie grizti ar visai skaidrām debesīm un pāris simpātiskiem mākoņiem.

eju smagiem soļiem un nevaru sevi piespiest pacelt acis, jo iekšā briest kliedziens un vēlēšanās izrauties no šī zelta būra, kuru saucam par dzīvi.

tas droši vien bezmiegs un cilvēku vispārējais absurds un debilitāte.