Māksla ir vienīgais patiesais ceļojums
« previous entry | next entry »
Jun. 3rd, 2026 | 11:47 pm
music: Don McLean - Vincent (Starry Starry Night)
Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?
Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."
Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."
(no subject)
from:
black_robin
date: Jun. 4th, 2026 - 12:37 am
Link
Man šķiet, ka tas nav savādi, jo tā vienkārši nav. Sēdēt zem koka, kad pār zāli slīd lapu ēnas un dzirdēt kā vējš šalko zaros ir tikpat pa īstam.
Reply | Thread
(no subject)
from:
black_robin
date: Jun. 4th, 2026 - 12:39 am
Link
Reply | Parent | Thread
(no subject)
from:
kochka
date: Jun. 4th, 2026 - 01:29 am
Link
Reply | Parent
(no subject)
from:
kochka
date: Jun. 4th, 2026 - 01:26 am
Link
Šis sākotnēji bija diezgan pesimistisks ieraksts par dzīvošanu tikai savā galvā, bet no tādas vāvuļošanas man kļuva slikti. Tā nu pārmainīju.
Tieši gribētu rakstīt cibā vairāk par tādiem mirkļiem, kas paplašina laiku - saules gaismu, tējas dzeršanu vai pļavas smaržu.
Reply | Parent | Thread
(no subject)
from:
black_robin
date: Jun. 4th, 2026 - 08:07 am
Link
es pēdējā laikā gandrīz katru dienu eju 2h garā pastaigā uz jūru, vakar bija ļoti stiprs vējš un smidzināja, pludmalē nebija gandrīz neviena cilvēka, taču viss tas skats ar viļņu bangām un skrejošajiem padebešiem kaut ko dara ar tevi un pēc tāda gājiena un jūras klātbūtnes visa mana psihe/dvēsele ir kā nomazgāta un piepildīta ar kādu senu un mierīgu spēku.
Reply | Parent | Thread
(no subject)
from:
kochka
date: Jun. 4th, 2026 - 12:10 pm
Link
Man nedaudz ritms nojucis kopš maija sākuma, tāpēc vairs regulāri nesanāk garas pastaigas, varbūt tāpēc esmu kļuvusi nomāktāka.
Jā, tie aspekti nav niecīgi, tikai jāprot pamanīt. Ļoti aizkustina un svarīgi. Tieši lasīju van Goga piezīmēs, kur viņš ilgstoši vēroja zāles stiebru, lai vispār to saprastu. Bet, ja tādas lietas ikdiena aizmirstas, laba māksla var atvest atpakaļ. Lai gan saprotu tavu vēlmi neidealizēt māksliniekus, jo tu pati esi tajā stāvoklī. Taču šo savu pieredzi kādam citam tu varētu vislabāk nodot ar mākslas starpniecību. Lai gan arī šo varētu apstrīdēt.
Reply | Parent