kad paliekam vecāki, sāc pamanīt tradīciju vērtību un to, ka sabiedriskais spiediens, kas tiek izdarīts morālu vērtību saglabāšanas vārdā un nereti ar reliģijas palīdzību, nav nemaz tik slikti. un ka pieejot tām lietām neitrāli, bet ar atbildību, izrādās, ka ir pat derīgas.

ak, nē - nepārprotiet - es šeit nerunāju par galējībām un uzspiešanu, bet gan par to, ka demokrātija un patvaļa nav viens un tas pats. diemžēl pēdējā laikā nākas novērot, ka cilvēki pārlieku atcerās par savām tiesībām, bet pavisma aizmirst par pienākumiem, jo kam gan tie ir vajadzīgi - ierobežojumi vien, ierobežojumi vien, vai ne?

kļūstu veca. ja jau tagad liekas, ka bērnībā zāle zaļāka, debesis zilākas un cilvēki labestīgāki/audzinātāki, tad kas būs, kad tiešām būšu 70 gadīga (klusi ceru, ka nekad tik ilgi nenodzīvošu)?!