A thin grey line between black and white - Kādas paaudzes manifests

Es no tās paaudzes,

dzimušas Latvijā lielā orkāna gadā, kad Sanfrancisko Zelta vārtu parkā puķu bērnu Mīlestības vasara, no tās paaudzes pie melnbaltiem televizoriem ar krustmāti Lienīti, Ну, погоди! В гостях у сказки, kara filmām, piecgades plānos nodzīto vecāku nepieskatīti ar zobuplatēm vienādā fasona kleitu un bikšu kabatās un šķībiem zobiem, kam pie krūtīm sprauda piecstaru zvaigznes, sēja kaklautus, dzina ar lāpām pie pieminekļiem deklamēt komunistu dzeju, kas paslepus lasīja neieteikto literatūru, mēģināja saprast “Amerikas balsi” no Vašingtonas, ko naktīs klausījās tēvi un mātes, kapusvētkos vilka līdzi lenšu magnetofonam Čikāgas piecīšu meldiņu Tu māte, es tavs pazudušais dēls.

Es no tās paaudzes,

kā no konveijera nākuši, līdzināties-mierā, ierindas skatē – soļos marš, varen plaša mana zeme dzimtā, ar bundziniekiem un taurētājiem pa priekšu, ar noļukušām tulpēm sasvīdušās rokās, uz ātrumu jaucam pa daļām Kalašņikova automātus, stāvam klusuma minūtēs Brežņeva, Andropova, Čerņenko bērēs, skatāmies pirmo meksikāņu seriālu par verdzeni Izauru, vergojam kartupeļu un biešu vagās, ražošanas brigādēs, celtniecības nometnēs, graudu kaltēs, lopu fermās, braucam ekskursijās pa plašo Padomju Savienību un pirmo reizi līdz vemšanai piedzeramies kopā ar skolotāju, par nopelnīto naudu nopērkam Sigma magnetofonus un nēsājam visur līdzi, no Mielava raidījumiem ierakstām kasetēs mūziku ar aprautām beigām, taisām biznesu jau skolas solā, tirgojam klasesbiedriem importa plastmasas maisiņus, plakātus ar estrādes zvaigznēm, porno bildītes.

Es no tās paaudzes,

gandrīz katra griezusi matus sasonā, likusi ilgviļņus, mērcējusi cukurūdenī un uzkasītus slējusi stāvus gaisā grebenē, staigājusi kļošenēs, atlasenēs, banānenēs, stabulenēs, par dārgu naudu pa blatu dabūtās džinsenēs, velvetenēs, stilojusi baltās zeķubiksēs, mini svārkos, halātkleitās, kombinezonos, linu maisos, batikotos palagos, valsējusi pa kultūras namu parketiem spicpapēžu kurpēs, zvana vai saules griezuma svārkiem plīvojot umpapā ritmā un sirdi plosot Džo Dasēnam, līgojusies līdzi Bītlu dziesmām vietējo hipiju ansambļa izpildījumā, lēkājusi astoņdesmito disko ritmos, vārtījusies pa grīdu, dejojot breiku, aurojusi līdzi “Pērkonam” Ak vai cik stulbi nosist gulbi.

Es no tās paaudzes,

katra otrā jaunībā abortējusi bērnu, dzērusi jodu ar pienu, pārstiepusies un piedzīvojusi spontāno abortu, uzreiz pēc dzemdībām skrējusi uz darbu ar nosietām krūtīm, lai pelnītu naudu mākslīgā piena maisījumam, ko var nopirkt tikai par taloniem, pa naktīm ar jēli noberztām rokām mazgājusi marles autiņus, visu dzīvei vajadzīgo izstāvējusi garās rindās, es no tās paaudzes, mūsu brāļi, vīri, bērnu tēvi, klases, skolas un smilšukastes biedri izcietuši pazemojumus padomju armijā, pārvesti no Afganistānas cinka zārkos, pārnākuši no Černobiļas ar sairstošām iekšām, bēguši no tā visa un slēpušies psihiatriskajās slimnīcās, salūzuši un nodzērušies.

Es no tās paaudzes,

kurai nekas netiek dots par velti, par visu jācīnās pašiem, pie ugunskuriem, uz barikādēm, “Baltijas ceļā” par brīvu Latviju, no tik ļoti laimīgai nākotnei ticošās paaudzes, kurai tolaik nemaz nav viegli būt jaunai, kas dienām un naktīm ar putām uz lūpām uz atgūtās senču zemes, kooperatīvos un pirmajos uzņēmumos, starp bankrotējošām bankām, krāpniekiem un zagļiem, zobus tīrīt mācītājiem, reketieriem un bendēm, kas slepkavo bērnības draugus, starp mūsu pakārtajiem sapņiem, klausāmies Grebenščikovu un dzeram, pārdodam sevi par maizi un dzeram, nododam sevi un dzeram, iznīcinām sevi un dzeram, krītam un dzeram, augšāmceļamies un dzeram.

Es no tās paaudzes,

kas gribēja mirt jauni, nošvirkstēt kā vējā uzrauti sērkociņi, kas apskauda visu pāragri mirušo nāves, elpot spēja tikai tumšos piepīpētos kaktos, kur kopā ar dūmiem gaisā cēlās cerības, no tās atmodas atmodinātās visu varošās paaudzes, kura nepazina savu spēku robežas, no tās naivās paaudzes, kurai tik daudz apsolīja, kuru apveda ap stūri, aplaupīja, iedzina parādu jūgā un bailēs, ka novilks un atņems pat paša ādu, no tās paaudzes, kas redzējusi dzīvas atdzimstošas pilsētas, dzīvus atdzimstošus laukus, nenocirstus mežus, tagad humpalu drēbēs kā rēgi starp brūkošām lauku sētām un vientuļām veiksminieku pilīm, pa tukšām ielām, kurās nestaigā mūsu bērni, izklīduši pa pasauli, no tās paaudzes, kura vairs netic nekādām atmodām un netic, ka tā var paiet dzīve – uzbangot kā orkāns, pierimt kluss bez spēka, nolīgot un novīst kā tā puķe matos Sanfrancisko mīlas vasarā.

Es no tās paaudzes,

es mācīšos rakstīt skaisti, kad pārstāšu kliegt.