Ir mums te viena tāda štata vienība. Šķiet, ne pārāk labi apmaksāta, jo pārlieku jau nu liela ir kadru mainība. Tomēr laiku pa laikam uzrodas kāda studente, kura ir ar mieru darbiņu padarīt. Un tad ap viņas darba vietu ar aizbildinājumu, ka jānokopē kaut kas vai kāda cita vajadzība, spieto lielāks vai ne tik liels mužiku bariņš. Atkarībā no tā cik lielas un skaistas ir viņas... acis. Babuļi to redzot dusmīgi purpina zem deguna, mēs - smīnam, vai paši spietojam. Derdzīgi - kāda varbūt teiks. Tūlīt steigšu mierināt, ka situācija ir kardināli mainījusies. Pieņemts darbā jauneklis, un nu tie paši dusmīgie babuķli no tās vietas cauru dienu neatstāj. Ja nu vienīgi priekšniece uzrodas un aizdzen strādāt. Lai pati pa to laiku gari un plaši konsultētu jauno kadru.