Kādu nieku agrāk, kad vārstīju rakstu darbu par Labrenci, kas tas pats Brencis vien ir, es tieši tev, Brenci, to veltīju. Nu, labi, tur nebija tāda klasiska veltījuma, kādu pie virsraksta mēdz pielikt zofisticēti rakstu autori, to arī grūti būtu pieklājīgi un sevi nepazemojot uzrakstīt, tomēr tāds veltījums tika pieglabāts pašā tumšākajā sirds dibenā. To es sev vienmēr nesu līdz. Plop, Brenci!