Kad skatos pa autobusa logu uz upē atspīdošajiem pretējā krasta uguņiem, kā trīcošas rokas vilktām svītrām, rodas vēlēšanās, lai brauciens turpinās visu nakti. Ne līdz kādai pieturai, bet līdz rītam. Un vislabāk vilcienā. Ne krustojumu, ne apdzīšanas. Visu laiku nemainīgā ātrumā, visu laiku riteņi klaudz vienā ritmā. Bet aiz loga aizzib attālas bezvārda ugunis. Un tā līdz kamēr iesnaudies.