Pelageja vakar bija pa pirmo.
Lai gan man ir daži kantaini vārdi sakāmi par blakus apstākļiem:
lielākā daļa biļešu bija stāvvietas, bet divas stundas nostāvēt kājās ir ļoti grūti + redzamība ar ir apšaubāma - man, teiksim, tā arī netapa skaidrs, vai pelagejai kājās bija bikses vai svārki, tikpat labi viņa vispār varētu lēkāt pa skatuvi apakšbikses - tas nebija redzams
publika briesmīgi stīva. Man jau gribējās palēkāt un padīdīties, bet visi stāv kā mietus ierijuši
Un viskantainākie vārdie tiek veltīti publikas vienīgajai aktivitāšu izpausmēm - nebeidzamai muldēšanai savā starpā. Lai kur tu nostātos, tev aiz muguras agri vai vēlu izvietosies kāda draudzīga, lielākoties latviešu kompānija, kas neaizvērs žaunas ne uz sekundi, un visu laiku mēģinās pārbļaut nabaga Pelageju
Un visbeidzot - Pelagejas diskus ir ļoti grūti nopirkt, tos pārdod praktiski tikai koncertos. Bet mēs pēc koncerta tos tā arī neatradām.
Bet Pelageja bija lieliska. Vienkārši satriecoša. Un tu stāvi visu kaitinošo blakus apstākļu vidū, un tā arī nesaproti - kā no tāda sīka, riebīga, mēslaina radījuma, kāds pēc būtības ir cilvēks, var rasties kaut kas tik skaists kā māksla. Dīvaini. Bet fakts.