Hypocritic critic

Nāk miegs. Drusku paniekojos ar zīmuli, taču nekas nesanāk. Idejas nerealizējas zīmējumā. Viss apstājas, jo nav roka nedēļu vingrināta. Jāsāk viss no sākuma. Jāiemācās zīmēt „pareizi”. Tad varēs ķerties klāt pie sevis izpausmes. Ir visa kā tik daudz! Sākumā skatījos uz lampu. Tad uz aizkariem, paklāju... uz daudz ko. Un visu iztēlojos tik krāsainu. Tagad iedomājos melnu vai sarkanu papīru un tur – kukaiņus..nē, ko citu. Uz dzeltena papīra atkal ko citu. Kad būs nauda, tad futbola plakātus nopirkšu. Vēl kādu dizaina vai arhitektūras derētu..Bet nodarboties ar tīrām krāsām man nav pacietības. Gribas kaut ko sajaukt, izraibināt. Pietrūkst zilpelēkās krāsas. Jānopērk akavareļa krāsas. Krāsainos papīrīšus pati neuztaisīšu. Atliek pirkt vai atrast žurnālos. Atradu to mīksto papīru. Un vēl visādus..Kaut rīt man būtu spēks piecelties un tik daudz enerģijas kā tagad. Reizēm man ausīs skan vārdi – Tu esi Dieva griba. Mēs viedojamies visas dzīves laikā, nedrīkst uz vietas stāvēt. Nav tikai kulšanās un malšanās pa dzīvi. Ir daudz labu un skaistu lietu arī. Nav tā kultūras vēsturē ir tikai miers un skaistums. Dadaisti taču uztaisīja baigo revolūciju un piesmēja visu estētisko, futūristu izdarības un manifesti, impresionisti šokēja publiku, fovistu mežonīgās krāsas...
Vēl man tak ir tējas papīriņi, dažādas ikdienišķas lietas, vilciena biļetes.
Zasulaukā bija rudenīgi. Krita lapas. Vienā balkonā žavējās krāsainas drēbes. Jāaizbrauc kaut kad uz Imantu. Varētu uzzīmēt visādas pasaku mājas. Sūnu mājas. Šeit daudzām mājām jumti apsūnojuši. Čiekuru māja, gliemežvāku māja, pīlādžu māja. Tie tagad sarkani kļuvuši, bet kokiem nav lapu. Spilvenu māja, krāsainu akmeņu māja. Un kāpēc tādās mājās nevarētu dzīvot cilvēki? Nevis tādās parastās un aukstās. Centra vecās mājas liekas pilnīgi citādas.