Mēs viens otru atradām kādā no iepazīšanās portāliem. Viņa man atsūtīja Bridžitas Bardo foto, es viņai - Dolfu Lungrēnu ar hantelēm. Uzreiz sajutām, ka esam radniecīgas dvēseles. Iepatikāmies. Galvenokārt paši sev. Vārds pa vārdam, un pēc mēnešiem pieciem norunājām tikties klātienē. Satikšanās vietu izvēlējāmies oriģinālu - Laimas pulksteni. Lai atšķirtos no pūļa, norunājām neniekoties ar flokšiem, bet turēt rokā grāmatu kā pazīšanās zīmi. Viņa atnāca ar Vācieša dzejoļu krājumiņu, es - ar elektriskā skuvekļa lietošanas pamācību. Jutos nedaudz vīlies, viņa vēl vairāk. Viņa, labi audzināta būdama, piekrita pasēdēt pie kafijas tases, es arī, lai nebūtu velti tik  tālu staigāts. Apmetāmies netālu. Viņa dzēra piparmētru tēju, es - brendiju. Reibums kaut kur kavējās, riebums viņas acīs nesteidza pazust. Izrādījās, ka viņa ir personāla menedžere kādā uzņēmumā. Painteresējās, kas esmu pēc horoskopa, tā ievirzot sarunu sev labi zināmā profesionālā gultnē. Atbildēju, ka sivēns. Viņa pārjautāja vai cūka pēc ķīniešu horoskopa. Nē, vienkārši lops, bet ar izaugsmes iespējām. Atvadoties pieklājības pēc ieminējos par nākamo satikšanos, viņa teica labāk sazvanīsimies. Tad apsolīju rakstīt vēstules. Tikai, šķiet, pasta indeksu nepajautāju. Skāde.