tethys_

Es kaut kā nebiju iedomājusies, ka nosaukt sevi par rakstnieci būtu iedomības un milzīga ego pazīme. Un nav pat runa par to, ka kāds uzskatītu, ka esmu pārāk maz izdevusi vai ka pašas publicētais neskaitās. Tā vispār. Teikt, ka esi rakstniece, tas ir iedomīgi, lai arī cilvēks varbūt tiešām ar to nodarbojas ikdienā un pārdod savus darbus, un tā pelna dienišķo maizi. Tas vienkārši ir iedomīgi pats par sevi, jo tā tu uzsver, ka esi labāks un gudrāks par citiem. Un nevis kontekstā, bet vispār tā teikt ir iedomīgi. It sevišķi pateikt "man kā rakstniecei ir interesanti tas un tas". Tādā veidā tas kaut kā padara tevi pārāku? Un, piemēram, gleznotājai pateikt, ka viņai kā gleznotājai ļoti piesaista šis skats, jo viņai gribētos kaut ko tādu uzgleznot, vai tas uzreiz sevī ietver arī domu "es šo skatu uztveru labāk par citiem, kas tajā nekādā gadījumā nesaskata neko īpašu, jo viņi jau nav tik īpaši kā es?"
Es kaut kā to tā neuztveru un neatceros, kad man kādreiz līdzīgi teksti būtu likušies iedomīgi. Tā tomēr ir profesija, un pieminēt savu profesiju ir normāli. Atceros, kad viena grimmētāja mēģināja ieskaidrot citiem, ka viņas viedoklis par konkrētu grimmu filmā ir svarīgāks nekā citiem, izceļot, ka viņa taču ir grimmētāja. Kad to tā tiešā veidā saka - mans viedoklis ir svarīgāks par tavu, jo es esmu grimmētāja, tad es saprotu nepatiku. Katrs, kas skatās filmu, ir tiesīgs izteikties par to, vai viņam patīk grimms vai nē, filma tomēr ir domāta skatītājiem nevis tikai filmu speciālstiem. Tāpat es nekad neesmu mēģinājusi apgalvot, ka mans viedoklis kā rakstniecei ir stiprāks, pareizāks vai vairāk vērā ņemams, kad runa ir par grāmatām. Arī grāmatas ir domātas lasītājiem, nevis tikai rakstniekiem. Rakstnieku viedoklis par tām nav svarīgāks nekā auditorijas viedoklis. Es varbūt arī māku izanalizēt grāmatu specifiskāk un nosaukt kaut kādas lietas vārdos, bet, vērtējot grāmatu, tam nav lielas nozīmes. Galvenais tomēr ir lasītāji tāpat kā filmu skatītāji. Ja runa ir par profesionālu kritiku, kur kritiķi savā starpā vērtē, tad tas ir cits stāsts, bet tam visam nav jēgas, ja tas neaiziet līdz mākslas patērētājam. Es arī neatceros, kad es savu viedokli būtu uzsvērusi kā svarīgāku. Ja mēs runājam par cilvēku, kas savā mūžā ir izlasījis desmit grāmatas pretim maniem tūkstošiem, tad man varētu parādīties nicīgs smīniņš, ka viņam ir visai grūti salīdzināt kādu grāmatu ar citām, jo viņam ir ļoti mazas zināšanas par to, kādas vispār ir grāmatas. Tomēr tas nenozīmē, ka viņam nav tiesību izteikties par tām grāmatā, kuras viņš ir lasījis. Par konkrēto darbu viņa viedoklis ir tikpat svarīgs kā manējais, no vienas puses pat interesanti, kā grāmatu vērtē cilvēks, kas maz lasa.
Bet tomēr - nosaukt sevi vārdā "rakstniece" dažiem liekas iedomīgi, it kā tu sevi paceltu pār citiem. Citas radošās profesijas - mūziķis, dziedātājs, horeogrāfs - tas kaut kā tādu neizsauc. Vai tā ir sabiedrības kopējā mazvērtības sajūta, ka cilvēki maz lasa, bet iekšā ir iesēdies, ka lasītāji un rakstnieki ir gudrāki, jo skolā tā mācīja, ka vajag lasīt? Vai kāpēc? Kāpēc saukt sevi par rakstnieku ir iedomīgi? Un tas nav tikai pret mani, kurai varētu pārmest, ka es neesmu neko nopelnījusi, un rakstnieks ir tikai tas, kas ar to pelna iztikai. Nē, tur nav tā sāls.
Izklausās it kā "rakstnieks", tas būtu tāds tituls, kas uzreiz tevi ieceļ par gudru, bet nevienam jau nav tiesību sevi saukt par gudru. Visiem būtu jāpaliek ēniņā un jāturas kopā ar citiem pelēkajā zonā, grimstot kompleksos. Vai visi rakstnieki ir gudri? Es tā nedomāju. Esmu lasījusi darbus, kur man pilnīgi kauns paliek, kā cilvēks savu gara nabadzību tā izliek uz papīra. Un otrādi - cilvēki, kas nemaz nelasa un neraksta var būt gudri.
Tad kāpēc? Kāpēc?