vakar aizbraucu uz saviem laukiem palīdzēt mammai sastādīt kāpostiņus. norušinājos pa zemīti kādas četras stundas, patiesībā ļoti patīkami un relaksējoši. domas svaigā gaisā daudz labāk kārtojas. katru stādiņu liekot zemē sajutu tās smaržu. zemei ir fantastiska smarža.
ik pa brīdim piecēlos kājās, lai iztaisnotu muguru, griezos riņķī un skatījos uz košajiem rapšu laukiem, tad vienā brīdī pa ceļu garām brauca koši, koši dzeltens autobuss, kas saplūda ar rapšu ziediem. nožēloju, ka nebija fotoaparāts pie rokas.

ar laiku esmu kļuvusi par pilsētas bērnu, bet tikai un vienīgi laukos gūstu TĀDU mieru un sajūsmu par pasauli un manu esību.