| |
[26. Nov 2009|22:44] |
aktualitātes tādas, ka pirmkārt kādu diennakti pamanījos nodzīvot ārpus internetiem (jocīgi kaut kā); otrkārt, uzzināju par tāda jēdziena 'kosovārs' eksistenci. kaut kas starp KIM? un hmm, interesanti.
treškārt par šīsdienas aktualitātēm, kurām izšķiramas aktualitātes prim un prim-piriririm. vispirms dreskoda 'tumša kaklasaite' formātā izbridos pa mežu un grāvju ieskautu pļavu krimuldas pagastā. ņemot vērā, ka kaut kur bīstami tuvu atskanēja dobjas suņu rejas, abi ar brālēnu aprīkojāmies nūjām, kuras pagatavojām no viena tāda provizoriska šlāgbauma paliekām. brālis pa tām lāgām pa meža ceļu piedzina amfībiju, lai, ja kas, ērtāk evakuēties. nekādas reālas briesmas gan neizcēlās, līdz ar to nūjas izmantojām par spieķiem, lai pastaigai pa gruntsgabala perimetru piešķirtu kaut mazliet stila (ja ar skūro kravati gadījumā nepietiktu). piesardzīgi centāmies neieslīgt lielo vasjuku verbālajos kārdinājumos, kā arī neiebrist bebru uzpludināto grāvju apūdeņotajās pļanckās.
vēlāk devos uz bērēm, kurās attapu, ka nespēju glaudīt tradīciju pa spalvai. vērodams savu zābaku purngalu kustības sēru procesijas maršrutā, gudroju, ka šis ir tieši tas gadījums, kad ļaudis koncentrējas uz labi maskētu sava pārākuma izrādīšanu attiecībā uz to nabagu, kuram game over. veic visādas ērmotas procedūras, emocionāli sevi spīdzina (lūk, man sāp, ergo esmu dzīvs), noklāj beigu beigās fiziski ar puķēm, daži krutie ar vainagiem. kurš kuru klāj, vārdsakot.
atcerējos, kā reiz savā drūmajā ziemā ar to laiku biedrēm sēdējām pie kāda pelēka aizsvīduša loga alkōlu garaiņos un es par kaut ko uzstājos. priekšnesums beidzās ar solījumu nomirt, pēc kā visi droši varēs doties dirst. tas protams bija uzjautrinoši, uz ko biedres tā arī reaģēja. viņas smējās un teica, ka dirst doties varēšu es pats, bet tajos meža kapos viņas liešot uz mana mietpilsoniskā kapa saldu vīnu un laikam kaut ko tur vēl dziedāšot. un viņām taču taisnība. nekādu lakoniskāku aprakstu šim sarīkojumam nemaz nav iespējams uzmargot. |
|
|
