Sākumā pusotru dienu no vietas lija un bija vēss. Nu, tā ap divdesmit grādiem un tokijieši viens otram novēlēja sevi sargāt un nesaaukstēties.

Tad vakar jau uz nakts pusi uznāca tāds kā karsta, tīra gaisa vilnis un tam līdzi tāds lietus, kāds ir, ja stāv zem dušas. Viss apkārt dārd un šņāc, ūdens straumes sit gar ēkas sienu pa taisno no gaisa. Dažreiz zibeņo, tālumā dzirdama ducināšana un tā vairākas stundas no vietas. Interesanti bija tas, ka kaut kur vārtrūmē to visu ignorēdams čivināja circenis. Nez kas tam kukainim bija prātā.

Kad vējš uz brīdi pierima, aizgāju ar lukturīti vienā rokā un lietussargu otrā lasīt izmētātos pa ielu podus. Pods ar akāciju, pods ar avokado, pods ar vēl kaut ko... No rīta iečekoju terasi un skats bija diezgan traģisks, bet tāds kā svaigs rīts pēc nakts bāršanās: viss pārklāts ar smiltīm, tomāti vertikāli gar zemi, akācijas arī gar zemi, rozmarīna pods aizlidojis nezināmā virzienā (vēlāk atradu). Toties viss ir tīrs un svaigs.

Tad nu man bija tas viss jākārto un, taisnību sakot, sakārtots viss izskatās vel labāk nekā iepriekš. Viens tomātaugs, tiesa, gāja bojā neatgriezeniski.
Uz salas šitāds laiks ir katru reizi ja līst, Tokijā tikai tad, ja uznāk taifūns, kā šoreiz.
To redzot kļūst ļoti skaidrs kāpēc tādās vietās aug daudz palmu. Jo tikai palmas ir spējīgas to vēju/lietu izturēt. Dabiskā atlase!