Kamēr Antons komandējumā mēs ar ar Mariju ļaujamies dzīvei un baudām nedarbus.

Piektdien brīvs bija tikai vakars, tad nu M. paspēja tik vien kā siltumnīcā pa ūdens spaini paplunčāties un agri jo agri aiziet gulēt.

Sestdiena jau tiešām bija notikumiem bagāta.
No rīta pavadījām Ieviņu ar padrušku līdz kultūras namam, bet pašas devāmies beidzot iepazīt bērnu rotaļu laukumu. Marija pamanījās novelties pa vienām kāpnītēm. Brēka bija maza, taču tai sekoja... nu... man šķita, ka viņa pačurāja (tfu, tfu, tfu biju uzvilkusi autiņbiksītes, negribējās nest līdzi maiņas drēbes), taustu pa priekšpusi  - nekā, tātad kārtējo reizi rūkšana un "kaka" nozīmē, ka gribas čurāt. Taisos pavilkt bikšeles nost, lai pačurinātu, bet pamanu, ka ir tāds nodevīgs aromāts. Mhm, vot tiešām kaka (te jābūt ģīmītim, kurš nevainīgi blisinās). Ko nu? Uz kultūras namu iet neērti un pāri ielai, iešu ka uz Teātra māju (ģīmītis - ideja). Mierīgi tualetē pabeidzam iesākto "kaka", apmazgāju (ar tur pieejamo tikai auksto ūdeni), pa ceļam uz āru M. aizķērās pie grozos saliktajiem āboliem (atkal nevainīgs ģīmītis), kamēr viņa grauza ābolu, es klausījos kā jauns censonis uz LV valodu tulko tekstu, ko es savukārt no LV biju satulkojusi uz angļu, piepalīdzēju (nevainīgs ģīmītis), parunājām par tālākizglītību. Karoče, viss kruta. Aizgājām atpakaļ uz rotaļu laukumu, izvandījāmies pa smiltīm un tad mājās.
Izgulēja diendusu, paēda un devāmies ar ōpjiem uz mežu sēnēs. (Šogad otrā un pēdējā reize mums, man tomēr žutka bail no ērcēm.) Iztusējām pa trīsiem (3) mežiem, salasījām visādas bekas un cūcenes. Pēc tam mājās, atkal gulēt, atkal paēst.
Pusastoņos vakarā devāmies uz deju teātra izrādi. Lai arī par viņiem tulkoju, neko, neko, neko nesapratu, bet M. kādas minūtes 30 riktīgi skatījās, vēl 10 padīdījās, tad gājām pa tumsu mājās. Foršs vakars bija (stulbi smaidīgs ģīmītis). Tas sestdien viss.

Šodien no rīta neko īpašu nedarījām, bet pusdienlaikā ōpji izdomāja, ka var Ieviņu ar padrušku aizvest līdz Saučiem uz vilcienu, bet pa ceļam pabaudīt jūru. Ūdens, smiltis, svaigs gaiss un laiks diendusai, ko gan bērnam vairāk vajag, visu to īso laiciņu, ko bijām pie jūras, nogulēja (smejošs ģīmītis). Izbraukājāmies pa rajonu.
Pēc tam vēl mājās nolikt pagulēt neizdevās. Tā kā man šajās dienās nav pieejami papildspēki (Antons), ōpis pierunāja Mariju aizvest uz pirti. Viņai lōģiski patika (raižu pilns ģīmītis), ilgi dzīvojās savos 55 grādos pēc Celsija skalas. Ar slotu kūla bļodā ūdeni, pirts tagad slapja.
Bērnu beidzot noliku pagulēt, pati brilles aizmirsu pie pirts. Patiesībā paņēmu vien halātu, tajā arī sēžu (ģīmītis ar piemiegtu aci).

Pagaidām viss. Būs vēl. Dzīve ir skaista, bet var būt vēl labāk.