Shelly -

11:07 am

No rīta Ķengaragā sirreāla migla. Aptuvenā redzamība - 30 m. Centrā tā jau izklīdusi, tikai gaiss dūmakains, saules stari pār kanāla līkumu un krāsaino lapu kokiem krīt kā baptistu bībeļu ilustrācijās - plati un skaidri. Un zīles no kokiem krīt uz galvas. Vai mājiens no augšas, ka nav ko darbu kavēt, un slaistīties apkārt? Bet es nolemju, ka darbs nav zaķis un pagaidīs piecpadsmit minūtes, un vēl mazliet pastāvu.
Neveselīgas ziņkāres un kolēģu aktīvās aģitācijas rezultātā nolemju izpētīt "Stokmana Trakās Dienas". "Trako Dienu" simbolu - piepūsto balonu vīriņu - Dārgais jau paguvis nokristīt par epileptiķi. Es gan atgādinu, ka vismaz pēc Eglīša hrestomātiskās padomju psihiatrijas bībeles, arī epsilepsija ir psihiska slimība, līdz ar to simbols izraudzīts veiksmīgs. Taču pašā "Stokmanī" iet vēl trakāk. Lienu uz izeju, cik ātri vien spēju. Man, goda vārds, neko nevajag. Tiesa, es apšaubu to, vai citiem ko patiešām vajag, tikai viņus tas, liekas, nebūt netraucē. Pie Stacijas visas autobusu pieturas pilnas ļaudīm ar koši dzelteniem maisiem rokās. Bet pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka to beidzot pārdod par reālo cenu, man ar nav īsti interesansti.
Bet ārā ir skaisti. Ārā ir skaisti, un piektdienas ir labas dienas, labas dienas, kad justies nepamatoti brīvam un mazliet laimīgam.