Shelly - Nav obligāti. Toties negatīvi. Nesakiet, ka nebrīdināju.

09:11 pm - Nav obligāti. Toties negatīvi. Nesakiet, ka nebrīdināju.

Sēdēju lekcijā un domāju.

Domāju par pasniedzēju, kas nekur netiek tālāk ar lekcijas vielu, jo pēc katra dēļa čīkstiena prasa, vai kādam ir jautājumi un neskaidrības. Par to, ka viņa, kas laimīgā kārtā amatu apvienošanas kārtībā ir arī programmas direktore, nerimstas laimīgā balsī apgalvot, ka "Jūs esat pilna laika studenti, un mācaties no rīta līdz vakaram. Pulksten 10.00, kad atveras bibliotēkā, jūs jau esat tur, un lasāt book review".
Un tad man sanāk dusmas. Vienkārši nenormālas dusmas. Un es nesaprotu - man iet un izņemt dokumentus, vai?
Jo kas gan te tiek tēlots? Kursā nav neviena cilvēka, kas paralēli studijām, nestrādātu. Neviena. Un tad, kad tu no saviem darbiem atbrāzies uz studijām, tev ir jāklausās, ka "Jūs taču nupat nodevāt maģistra darba tēmas. Jums nav nekādu bažu. Izlasiet šo grāmatu līdz parītdienai". Tas nekas, ka paralēli jāizlasa vēl divas grāmatas uz citiem kursiem, jāizvēlās tēma projekta pētījumam vēl vienā kursā un analizējamā literatūra vēl vēl citam kursam. Un vēl un vēl un vēl un vēl - raksts vienam pasniedzējam, raksts otram, diskusija trešajam.
Un "Jūs taču neesat nopelnījuši starpbrīdi. Sēdiet, nekur neejiet. Ņemsim vēl, mums ir divas lekcijas. Ko jūs darīsiet? Kafijas automāts ir salauzts, kafejnīca ciet, un pīpētava, es ceru, ir nodegusi". Un ja kādam akadēmiskam plānprātiņam ienāks prātā, tiešām sēdēsi, sēdēsi pēc savas darbadienas un vienas lekcijas vēl non-stopā divas lekcijas, trīs stundas no vietas.
Un tam visam pa vidu vēl kāds pārītis hiperaktīvu biedru, kuriem iestājusies otrā pubertāte un kuri ar savu uzvedību aizvien stiprāk atgādina dažu labu interneta personāžu, kuram ar visi loši, lūzeri vai ļaundari, tikai paši cilvēkmīloši un ģeniāli, tik ļoti, ka vai nu, un viss pasākums tiek neatgriezeniski un galēji pārvērts vienkārši par cirku, trūkst vēl tikai petaržu un konfeti. Tikai šiem jau pat vairs nav 18, šiem ir jau 24, un tas nu jau ir nožēlojami 
Un es sēžu, sežu, klausos, klusēju, nesaku ne vārda un domāju, un tad kad galu galā visiem visžēlīgi tiek atļauts aiziet uz tualeti, es nolieku pasniedzējai uz galda grāmatu, par kuru man bija jāreferē nākamajā lekcijā, un vienkārši aizeju uz māju ēst frī kartupeļus, jo paralēli tam visam vardes aiz izsalkuma pa kuņģi danco.
Un es saprotu, ka ja es tūlīt netikšu prom, tūlīt pat, es sākšu bļaut.
Nolāpīc, man patika mācīties. Es neiestājos tur, kur iestājos, un nenostudēju tur piecus gadus tikai tādēļ, ka "tas ir stilīgi, un tu visi iet, paši pat nesaprotot un neinteresējoties, kas un kā" (kā dažiem svēti liktos) vai tāpēc, ka "ja ir tādi muļķi, kas ir gatavi šitādas stulbības pasūtīt, tad noteikti būs blēži, kas būs gatavi to iztēlot par kaut ko dižu un pārdot" (kā man nesen tika laipni paskaidrots). Es aizgāju tur studēt, jo mani tas interesēja toreiz un interesēja visu šo laiku. Man patika ar to nodarboties. Mani interesē visas šīs akadēmiskās muļķības, es ticu akadēmiskās izglītības nozīmei vispār, un mans prāts ir tam vienkārši radīts. Un es vienmēr esmu ticējusi, ka tā ir laba, īsta un vērtīga lieta.
Bet tagad es sēžu mājās un nevaru saprast, uz kurieni īsti šis muļķu kuģis dodas.
.