sapņojam

neziniitis:

Māmiņdienas rītā sapņoju, ka mana omīte bija iepriekš neziņojot atbraukusi uz Liepāju no Bauskas (viņa nekad tā nedarītu), turklāt viņa bija gāāālīgā pālī (un pavisam noteikti ne tādā kondīcijā). Viņa bija sastrīdējusies ar manu krustēvu un viņai bija pavisam čābīgi. (Un pēc šī sapņa + vēl viena "mājiena" pāris dienas vēlāk visu laiku mani mocīja nelaba nojauta. Izdarīju visus pasākumus, kas manos spēkos, dumā nojauta prom. Forši.)

Kad pagājušo pirmdien man bija drudzis un es ielīdu gulēt jau sešos (man nebija neviena, kas pat sasegtu vai atnestu tēju :/ ), jutos pavisam švaki. Vairākas reizes modos, bija grūti piespiest sevi sameklēt un uzsegt sev ceturto segu... utml. Bet tagad interesantais. Tajos brīžos, kad es gulēju, man bija sapnis, kas turpinājās atkal, kad aizmigu (kā teicu, ik pa laikam modos). Sākumu atceros baisi miglaini, bet kad palika pašai labāk, tad varēju skaidrāk atcerēties. Bija tur kaut kāds liels ļaužu mītiņš, kuri kaut ko gribēja panākt (neatceros, tas bija sākumā pateikts). Par galveno tur protams bija Kārtmens (jap, southparku pārskatījusies :] , turklāt tas bija pēdējais, ko darīju, pirms aizgāju gulēt) un viņš arī izlēma, kas paliks un kas nē, lai piedalitos kur nu tur gribēja. Šķiroja protams pēc savām metodēm, vispirms atsijāja melnos un žīdus, tad tur vēl čainīzus un spāņus. Bet par katru cilvēku, ko viņš izmeta no pūļa, man palika labāk, jo vairāk cilvēku aizraidīja prom, jo labāk man kļuva tajā momentā, ja aizdzina tikai divus, tad kļuva labāk visai minimāli. Vienā brīdī viņš lika pacelt rokas, tiem kas uzskata par savu dzīves mērķi darīt citiem labu. Paceļ pāris gaišiem matiem, baltos kreklos. Tādus pediņus mums nevajag, vācieties prom. :D Beigas gan nezinu, jo pēc divpadsmitiem es aizmigu uz visu atlikušo nakti, un sapņus nakts sākumā neatceros. Kruti, dziedinošais sapnis :)

Kāds interesants un man nebijis moments - sapnis, kurā man Nežēlīgi reibst galva un es streipuļoju, turklāt nevaru ne divus soļus taisni notiet. (IRL man noteikti jau būtu palicis nelabi). Turklāt es tā streipuļoju diezgan ilgi. Atceros no tās nakts trīs sapņus, un pusi no pēdējā sapņa es vislaik steipuļoju. (Protams ievērojot kaut kādu tur sižeta līniju, ka kaut kas jādabū tajā Iecavas pilsētas koncentrācijas nometnē, tad piesējās viens, kurš gribēja, lai viņu izdrāžu, bet pieņemdams atteikumu tik un tā palīdzēja no cita džeka izsist info utm, parastie notikumi...) Bet tā streipuļošana... njā...

Pēdējā laikā daudz famīlijas sapņu. Pluss bija viens sapnis ar emocijām (man tādi ir reti, bet ja ir, tad emocijas ir reāli labās). Turklāt sapņi kļūst skaidrāki (cool), labi vien ir, lucid dream ideju esmu atmetusi uz nenoteiktu laiku, tagad tikai atcerēties un izgaismot savus sapņus.