Pēdējā laikā radinieki sākuši stāstīt man lietas, stāstus noslēdzot ar frāzēm, kuru ideja ir "tu tikai šo nesaki tam un tam cilvēkam". Un tas mani beidz nost, jo, pirmkārt, ar tām noslēdzošajām frāzēm ir jāsāk, lai es uzreiz varētu pateikt, ka I don't wanna hear no shit, otrkārt, tas taču ir pilnīgi fucked up stāstīt trešajai personai patiešām morāli ētiski problemātiskas lietas, jo tā nu es te sēžu ar informāciju, ar kuru nezinu, ko iesākt. Nezinu, vai ar gadiem mana ģimene paliek arvien trakāka, vai arī es vienkārši arvien vairāk saredzu problēmas, kas visu laiku te ir bijušas. Jā, un tādas arī ir manas Ziemassvētku refleksijas in general: es vairs galīgi nemaz negribu tās drāmas, intrigas un varas pozīciju nostiprināšanas/ apšaubīšanas peripētijas, es gribu mieru. Un tas ir tas, kā šobrīd pietrūkst.

Visādi citādi mani mēģinājumi svinēt svētkus notiek... interesanti. Visi tie gadījumi, kuros es esmu nolēmusi nodarboties ar svinēšanu, ir izvērtušies par vēl vairāk 4ever alone gadījumiem nekā tie, kuros svinēšana man pat nebija padomā. Jo tad, kad es nolieku malā visus darbus un apsēžos pie galda vai dīvānā, es nevaru nedomāt par visu to, par ko ikdienā neatļaujos domāt. Tā vienas dienas laikā es paguvu sakreņķēties un noraudāties pie radio sižeta par vientuļajiem pensionāriem un TV sižeta par nakts patversmēm un dienas centriem. Nu ja, un tajos momentos saviesīgās sarunas par ēdienu un laikapstākļiem mani patiešām sadusmo. Nav tā, ka es dusmotos uz konkrētiem cilvēkiem, kuri tajās sarunās piedalās, bet ignorance in general man liek justies bēdīgi un bezspēcīgi. Bet okej, let's put an end to the theraphy talks.

Lai viss nebūtu tik sērīgi, varu pastāstīt to, ka man joprojām sagādā prieku skaistu dāvanu dāvināšana. Un tāpēc man bija prieks, ka pēc pāris gadu pārtraukuma biju sapelnījusi gana daudz naudiņas, lai, izbrīvējot pāris stundas pirms lekcijām, iegādātu lietas, ko patiešām vēlējos iedāvināt cilvēkiem. Un tāpēc tagad es smaidu no tā, ka cilvēki priecīgi un sajūsmināti stāsta par to, kā viņi šīs lietas izbauda. Vispār man liekas, ka visforšākās dāvanas ir tās, kuras ir baudāmas, jo tās jau ir tās lietas, kuras ikdienā reti kurš pats sev atļaujas uzdāvināt. Tā, piemēram, mana māte uzstāja, ka man arī esot jāpamēģina "Madaras" ķermeņa losjons, ko viņai uzdāvināju un nu man ir nudien liels prieks, ka to izdarīju, jo tāda sajūta, ka tas losjons patiešām ir darināts no Latvijas laumiņu asarām or whatnot :D Nu ja, un, kaut arī parasti es jūtos awkward, kad man kāds kaut ko dāvina, cilvēki man te sadāvinājuši tik foršas lietas, ka nevaru nebūt sajūsmā. (Un tas kind of pierāda, ka nav slikti pateikt cilvēkiem, ko tu priecātos saņemt :D )