Pirmām kārtām, man nav tipiski aizmirst mājās telefonu, es mēdzu nepaņemt atslēgas, bet telefonu gan es paņemu, bet, ejot tikties ar nezinamu cilvēku, veikt darba pārrunas, es to aizmirsu. Nesatiku cilvēku, šausmīgs kauns, nespeju piezvanīt, nu nespēju, jo diena bija tik slikta. Kā ņemu telefonu, tā rauj uz puņķi, negribu runāt drebošā balsī. Šausmīgi žēl, nu kā tā var gadīties???
Pēc tam, kad bij upazemojoši staigājusi pa tikšanās vietu, visiem jautājot - vai jūs gadījumā neesat Imants?- un sanemot nievas un gruzīšanu, devos sevi iepriecināt ar to, ka nopirktu sev par dāvanu karti grāmatas. Eju, eju, reizes piecas domāju, ka jāpazvana kādam, bet attopos, ka telefona ta nav. Ieeju veikalā, bet visas grāmatas, ko es tiešām gribētu, maksā 13-19ls. Nu nevaru es šobrid ari tos 3ls! Staigāju, staigāju, sagruzījos, beigās nopirku Koelju grāmatas, vismaz noteikti būs, kam atdot. Ļoti žēl, ka neizdevās iztērēt jauka cilvēka dāvanu kaut kam labam, bet es jau stundu staigāju izmisumā pa grāmatnīcu un nekas man nepatika, vai nu pa 6ls, vai pāri 13. Pa seši tad sanāk, ka daļa paliek, jo divas pa 6 nesanāk, un mans skopums neļāva tā darīt.
Šausmīgi sagribējās ēst, domāju, nu nopirkšu kaut ko, ieeju Rimi, a tur laime - spinātu pīrādziņi ar atlaidi! Domāju, nopirkšu tad pat divus. Pieeju pie kases, bet kartes ta nav!!! Aizņēmās, neatdeva, neielika makā. Atkal stulba kauna sajūta, jutos kā bez rokām, izsalkusi, bet naudas nav, un kasieres skatiens par to, ka jārēķina nost prece, nepārspējami naidīgs.
Izsalkusi sēžos tramvajā, bet iekāpj ļoti smirdīgs vecis, un sāk lamāt mani, ko es nedodu vienai sievietei ap 50 vietu, bet viņa pati stāv pie 2 brīvām vietām, uzlikusi tašu un nesēžas. Brēc pa visu tramvaju par jauniešu bezjēdzību, saka, ka es no skolas (man jau 26 taču!), lai dodot vietu. Saku, ka tur ir vieta, viņa pati nesēžas, šis tik auro. Domāju kāpt ārā, bet bļin - man taču nav naudas, un nopīkstinata pēdējā biļete - tik daudz man vēl bija dots, ka nebija ar kājām majās jāiet, viens brauciens vēl biļetē bija, bet ārā kāpt nevar. Šis tomēr nomierinājās un pēc trim pieturām izkāpa.
Pēc tam kaut kads dzērājs apstājās man priekšā un sāka stulbi smaidīt perversu smaidiņu. Aizvācos no tās vietas, bet šis seko. Labi, ka arī ātri izkāpa.
Beigās aizbraucu galā, izkāpu no tramvaja un sāku gaudot. Viss (izņemot izjukušās darba pārrunas) sīkums, bet jutos tik ļoti pazemota, kā sen nebiju jutusies, bez telefona, bez kartes, bez naudas, un vēl visādi dergļi piesienas, izmeklējusies svešu cilvēku, izlamāta un vēl fiziski slima un izsalkusi.
Paraudāju pa ceļam un jutu, ka bija svētīgi. Atraisīja man plūdus un vienu reizi no šādiem sīkumiem izraudājos bez kauna, jo kur nu vēl vairāk, tāpat jutos kā lupata un nekas.
Nesaprotu, kur tā var fail gadīties. Droši vien slikts zvaigžņu stāvoklis, bet tik šausmīgi bezcerīgi nebiju sen juties.
Interesanta sajūta. Fiziskas lietas tomēr var mani izsist no līdzsvara, senāk likās, ka tiešam būtu grūti, es turos uz attiecībām ar cilvēkiem, dabu, maģisko sfēru... visādi šitādi mani parasti neietekmē.
.
.
.
Bet maģija iet :) Laikam jaunais Taro (Pagan cat) pat ļoti darbojas, iedvesmoja. Atkal sapratu, ka man tiešām piemīt spējas, kā citādi viņi visi nāktu pie manis? :) Un tiešām sanāk, pat netic, ka neesmu info pa citiem ceļiem ieguvusi :) Drīz atkal vadīšu kursus, viss iet skaisti :) Es mīlu Maģiju :)
.
.
.
Kaut viss būtu tik vienkārši arī manā dzīvē... attiecībā pret mani liela daļa maģijas ir pazudusi... Bet viss atgriezisies. Jūtu, ka tikko kā būs darbs, būs kaut kādi ienākumi, viss būs tā, kā vajag. Varēšu piepildīt VISU, ko vēlos. Ir tādi brīži, kad nauda ir viss - brīvība, atbildība, mīlestība, cieņa, veselība un viss pārējais.
.
.
.
Rīt vakarā laižam gaisā mājas lapu :) Kaut kur ap 23.00 www.wicca.lv vajadzētu būt gaisā! :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}