Divas Tokijas ziemas ainavas.

*

Naktī uz ielām var redzēt kungus gados, kuri iet smukā rindā pa divi. Viens priekšā - ved pārējos. Vedējam galvā ķivere, mugurā veste kā policistiam, bet ar mazu lampiņu lērumu, kuras spīd un izskatās, ka pa ielu kustētos kāds septiņdesmito gadu kosmosa filmu varonis. Kolonna iet klusēdama. Ik pēc pus minūtes vadonis iesit divus koka kluču tam rokās un ar tādu kā katoļu priestera meldiņu uzdzied "Ugunsdrošības patruļa!". Tie, kuri viņam aiz muguras vienā balsī piedzied "Sērkociņš ir ugunsgrēka cēlonis!". Viss apklust, ierinda soļo vēl pārsimts metrus un šī mantra atkārtojas.

*

Šis skan tā, itkā būtu mazāk eksotisks bet pēdējā laikā diezgan reti sastopams. Pa ielām klīst kungs, stumdams sev priekšā palielu vezumu, kurš būtībā ir dzelzs krāsns uz riteņiem. Krāsnij augšā skurstenis, no kurienes kūp kārtīgi koka dūmi. Uz krāsns jau mūžu redzējis papīra gabals ar uzrakstu: "Cepti batati un kartupeļi ar sviestu". Zem krāsns piestiprināts skaļrunis, no kurienes budistu mūku sutru dziedāšanas labākajās tradīcijās skan batatu dziesma: "Jaaaakiiimoooooooooo. Išijāāaaaakīimoooooo".