Tā ir mana pēdējā laikā pārliecība - ja cilvēks iekšēji jūtas stabils, drošs un par sevi pārliecināts - dabiskā spēja reaģēt arī (principā gandrīz automātiski) nozīmē gatavību uzņemties atbildību, katrā ziņā būt kontaktā ar realitāti, nevis bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka “šis” uz mani neattiecas.

Es gan pēdējā laikā pamanu ļoti jocīgu pārmaiņu savā komunikācijā ar dažādiem cilvēkiem, jo īpaši ģimeni - kaut kādu izteiktu robežu apzināšanos: te ir mana atbildība, un es to apzinos, bet ir robeža, aiz kuras sākas tava atbildība, īpaši savādi tas liekas, runājot par visādām situācijām no manas bērnības, par kurām mana māte mēģina man iegalvot, ka man (kā, piemēram, četrgadīgam bēranm) bija jāsaprot, ka šitā jau nu gan neuzvedas, kā argumentu minot faktu, ka ir taču arī mierīgi bērni, kuri nepsiho pie ārsta vai citās stresa situācijās, es domāju, ka es lielā mērā savas problēmas, kas saistās ar visādām figņām ģimenē esmu izstrādjusi terapijā, un man vairs nav dusmu un aizvainojuma par to, kas ir bijis, bet tagad ir jauna sajūta, ļoti vienkāršojot: "tu man te nestāsti, ka man kā bērnam bija jāuzņemas atbildība par tavu nespēju iedot man miera un drošības sajūtu, tu vari no manis prasīt, lai es tagad uzņemos atbildību par savu dzīvi, bet ne jau tad", taisnīguma aspekts tajā atbildības sadalījumā ir kļuvis ārkārtīgi svarīgs.

Es varētu daudz ko uzrakstīt par savu attieksmi un secinājumiem attiecībā uz ģimeni un bērnu audzināšanu, bet man ir pārdzīvojumi un aizvainojums par tik daudzām lietām, ka man stress un dusmas nāk tikai no atcerēšanās vien. No savas ģimenes pieredzes man ir 3 mācības: 1) Es būtu gatavs bērnus laist pasaulē tikai tad, kad būtu nodrošinājis pats savu dzīvi. 2) Nekad, nekad pret bērnu nedrīkst attiekties kā pret apgrūtinājumu vai kā pret pienākumu, kā arī nedrīkst vainot bērnu par savām problēmām. Bērnam, pirms nākšanas pasaulē, nebija dota izvēle. 3) Tikko piedzimis zīdainis ir tāds pats cilvēks kā 15 gadīgs skolnieks, 30 gadīgs pieaugušais un 70 gadīgs profesors, līdz ar to jau kopš pirmās elpas bērnam pienākas cieņa un respekts pret viņa jūtām, vēlmēm un uzskatiem.

=) Izskatās, ka tavs bērns būs viens no "The Lucky One"

Es tolaik biju diezgan sarūgtināts, jo salīdzinoši nesen izjuka attiecības ar tuviniekiem, uz kuriem pirms tam ļoti paļāvos un uzticējos. Tādēļ mans komentārs bija tāds strikts un konkrēts - idealizēts. Tagad, pāris gadus vēlāk, mana pozīcija varbūt ir nedaudz elastīgāka. Tiesa, pamatdoma nav mainījusies. Varbūt es nevienmēr spēšu būt absolūti vienlīdzīgs pret katru cilvēku, bet es vienmēr centīšos respektēt katra cilvēka eksistenci. Un es mēģināšu uzklausīt katru cilvēku.