pelnufeja

23. Marts 2014 17:06

Tā ir mana pēdējā laikā pārliecība - ja cilvēks iekšēji jūtas stabils, drošs un par sevi pārliecināts - dabiskā spēja reaģēt arī (principā gandrīz automātiski) nozīmē gatavību uzņemties atbildību, katrā ziņā būt kontaktā ar realitāti, nevis bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka “šis” uz mani neattiecas.

Es gan pēdējā laikā pamanu ļoti jocīgu pārmaiņu savā komunikācijā ar dažādiem cilvēkiem, jo īpaši ģimeni - kaut kādu izteiktu robežu apzināšanos: te ir mana atbildība, un es to apzinos, bet ir robeža, aiz kuras sākas tava atbildība, īpaši savādi tas liekas, runājot par visādām situācijām no manas bērnības, par kurām mana māte mēģina man iegalvot, ka man (kā, piemēram, četrgadīgam bēranm) bija jāsaprot, ka šitā jau nu gan neuzvedas, kā argumentu minot faktu, ka ir taču arī mierīgi bērni, kuri nepsiho pie ārsta vai citās stresa situācijās, es domāju, ka es lielā mērā savas problēmas, kas saistās ar visādām figņām ģimenē esmu izstrādjusi terapijā, un man vairs nav dusmu un aizvainojuma par to, kas ir bijis, bet tagad ir jauna sajūta, ļoti vienkāršojot: "tu man te nestāsti, ka man kā bērnam bija jāuzņemas atbildība par tavu nespēju iedot man miera un drošības sajūtu, tu vari no manis prasīt, lai es tagad uzņemos atbildību par savu dzīvi, bet ne jau tad", taisnīguma aspekts tajā atbildības sadalījumā ir kļuvis ārkārtīgi svarīgs.