Es nekad mūžā netikšu vaļā no literatūras grēka, never ever, es nemāku aiziet uz bibliotēku pēc vienas vienīgas grāmatas [kaut gan lieliski apzinos, ka mierīgi lasīt varēšu tikai tajās naktīs, kurās gribēšu gulēt], vienmēr sastiepju mājās visu iespējamo un pēc tam ņaudu, ka nav laika lasīt [tā noteikti ir mana profesionālā iezīme], bet ne jau par to ir stāsts. Pavasara sajūta dīrā mani uz pusēm - viss notiekošais liekas kā tāds plānprātīgs déjà vu, un šis divdesmitais aprīlis ir daiļš visās savās izpausmēs, tikai man nav alus un pēc glicerīna smaržojošu roku, ar kurām eksperimentēt, taču šodien tas nez kāpēc neliekas tik šausmīgi kā citkārt - šodien ir mierīgi, neparasti mierīgi, pat aizdomīgi [tāds sirdsmiers, ibio rio, tā taču dzīvē nenotiek]. Dzīvojieties, patērētāji.