| |
[19. Okt 2025|15:17] |
| [ | Mūzika |
| | riepu šļaksti uz slapja asfalta aiz loga | ] |
Publikas uzmanības lokā ir nonācis raksts, kurš tika publicēts britu laikrakstā The i Paper (politiski centre-left), taču tur tas ir par maksu, bet var izlasīt arī šeit https://my.alongwalker.co/z/40884.html
"I regret belittling men. At 63, I’ve ended up alone" varat jau apm iztēloties par ko tas ir un reakcijas: re kā, feminisms reāli izčakarējis viņu un visas sievietes, tā viņai vajag. Es arī nepalaistu garām iespēju pateikt kaut ko nelāgu par liberālo feminismu, ja būtu iemesls, šajā gadījumā, manuprāt, iemesls ir, bet ne tik liels, cik autorei un daudziem lasītājiem šķiet.
Raksta autore stāsta par savu veiksmīgo karjeru un kā tagad nožēlo, ka nav izveidojusi ģimeni, lai gan ir to vēlējusies. Viņa apraksta kā viņas paaudzi ir ietekmējis feminisms un savu vēlmi pēc intelektuāli līdzvērtīga partnera. Es nezinu par konkrēto ietekmi uz to paaudzi, jo tai nepiederu, bet tas kā viņa portretē savas intelektuālās nesaskaņas ar partneriem - kā sākumā viņiem ir interesanti, bet vēlāk tas, ka viņai vienmēr vajag pierādīt savu taisnību un uzvarēt, viņus atgrūž man liek domāt, ka pie tā nav vainīgs feminisms, bet gan viņas pašas raksturs. Vēlme pēc intelektuāli līdzvērtīga partnera ir pilnīgi normāla un saprotama, manuprāt, bet tas, ka tu debatējot vari būt izteikti nepiekāpīgs un kaitinošs cilvēks nevienmēr liecina par tavu intelektuālo pārākumu, varbūt tu vienkārši esi kaitinošs.
Tad šis: " If a date bought me a bouquet of flowers, instead of smiling and putting them in a vase of water I would bite their head off. “Can’t you buy me some nice olive oil or balsamic vinegar?” I said with an eye roll, to one hapless suitor as he stood wilting faster than the fragrant offering he held in his hand."
Tas patiešām ir ļoti muļķīgi un labi vismaz, ka viņa tagad redz sevi no malas. Vai pie tā ir vainīgs feminisms? Iespējams, es nezinu. Man gribētos sacīt, ka ne, bet esmu šo diskusiju redzējusi arī delfi.lv feminisma podkāstā, kur 3 sievietes tiešām visā nopietnībā apsprieda vai vajag dusmoties par to, ka viņām atver durvis. Man nav līdz galam skaidrs vai tas ir tieši feminisma vai kādas iedzimtas prāta paralīzes nopelns.
Tad trešais punkts laikam ir vienīgais, kur man šķiet, ka tiešām var vainot feminismu. Lai gan no vienas puses tiek uzsērta piekrišanas nozīme, no otras sekss tiek padarīts par kaut ko, kas ir gadījuma rakstura, nekas īpašs (sex work: tĀDs pATs dArbS kĀ jEbkurŠ ciTs), un tiek noliegts vai ignorēts, ka uz sievietēm tas var atsāt ļoti atškirīgas sekas, nekā vīriešiem, jo dzimumi ir atšķirīgi.
"Another thing I regret deeply is my tally of one-night stands when I was younger. I distinctly remember thinking it would be uncool to say no to the men I met at parties, or dated but I struggled to enjoy it. There was always a disconnect. This was abundantly clear the morning after. As I lay there waiting for a sign of affection, he would be singing the triumphant “had her” song in the shower. A quick cheerio and he was gone. While I pretended to enjoy it, I felt uncomfortable about sex so early on. I felt empty and used. My generation of women were encouraged to “have sex like a man” – in other words have casual sex – but it backfired." |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}