Es tik pa laikam padomāju - kad pienāks kādas Enslaved plates kārta?

Tevis pieminētie albumi būtu pirmie, kas nonāktu manā plauktā - muzikālu un vēsturisku iemeslu dēļ.

Vēlākā daiļrade ir arīdzan baigi kvalitatīvā manta, bet es nez - emocionāli sērīga, melanholiska un vienvirziena lieta, tie man daudz mazāk cepī, nav tā kā klausāmi prieka pēc. Prasa vairāk.

That said RIITIIR ir fišlistē...

(Reply to this) (Thread)

Nu jā, Vikinglir Veldi šķiet progresīvāka un tas man patīk, Frost ir ja gribas zāģējošāku viking metālu. Interesanti, ka tieši Vikinglir Veldi noskaņu tā arī nav gribējuši/varējuši īsti atkārtot.

Man mīļākais albums laikam būs Ruun.

RIITIIR nav klausīts. No jaunākajiem laikam Utgard esmu iečekojis. Saprotu, ko domā ar melanholiju. Vēl viena lieta, kas man traucē ir tās iežūžinošās melodijas - reizēm ir ok, reizēm ir par daudz. Man kaut kā ir sajūta, ka jaunajos tā smagne ir tāda kā mākslīgi radīts, par daudz prāta tur pielikts, Vikinglir Veldi un Frost tas nāk ārā jau pats par sevi, instinktīvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viņi jau baigi ātri pēriena instrumentu nomainīja pret introspekciju, folku, pieejamību un attiecīgi peramais viņos iekšā sen nav, netiecas pēc tā. Ir melanholisks hevītis, apcerības himnas. Slodze garam, nevis protests un niknums. Tādā ziņā šansons, nevis metāls.

Šodien Enslaved noteikti nav tā pati grupa, kas pirmajos un bieži visur samplētajos albumos. Un man ir nulle iebildumu pret to. Tieši forši, ka var baudīt dažādu muzonu no tiem pašiem cilvēkiem.

That said - man arī preference ir vecajā, niknajā skaņā. Un novērtējums arī jaunajā virzienā šur un tur. Varētu šie pārmaiņu pēc uztaisīt kaut ko pa vidam. Šansonu ar krietni melniem, sasalušiem zobiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu saki, ka patīk, bet black metal šansons neizklausās labi :D

Bet nu tā pāreja jau viņiem diezgan līgani notika. Ir vairāki albumi pa vidu. Monumension ir diezgan abi, piemēram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad lūzeri atiet no geitkīpošanas pienākuma, tad izrādās, ka bleķis ir ārkārtīgi bagātīgs žanrs.

Bleķis + Rap? Eksistē. Bleķis + Triphops? Eksistē. +tucārs +trance +punk + darkwave +pop - pastāv. Attiecīgi - nav muļķīgi sagaidīt vēl ko liriskāku žanrā :D

Ar terminu "šansons" te spēlējos bikiņ, izmantojot to salkanuma un jūtiņu apdziedšanas raksturošanai.


Monumension saki? Neatminos, ka būtu klausīts. Jāpamēģina.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bleķis ir tik labs un garšīgs, ka ir liela vēlme to piejaukt visur :)

Saprotu par to šansonu. Nu jā, melnināts, progresīvs šansons vien ir.

Kaut kur ap Monumension vai Below The Lights arī parādās tā melanholijas sajūta, kas ir mūsdienu albumos. Lai gan arī senākos albumos var brīžiem noķert melanholijas devu, bet tas neskan kā minētajos albumos.

(Reply to this) (Parent)