mana dziives lielaakaa mistika un sekojoshi probleema ir being present

atrodot sevi situaacijaas, kur esmu tuvu kaut kam, kas manii izraisa vispaareeju sajuusmu, es vairs nenoveeroju apkaartni, bet gan apkaartnes skatiens tiek paveersts pret mani. peekshnji tas skaistums atspoguljo mani, un es esmu spiesta skatiities un veerteet sevi. vai nu tas ir cilveeks, vai kaut kaada burviiga situaacija, kas man ir jaaizmanto, kuraa man ir jaaiejuutas.

peekshnji, skatoties uz to cilveeku, es skatos uz sevi, es skatos kaa vinjsh redz mani.

atrodoties situaacijaa, situaacija veertee mani, cik lielaa meeraa es esmu tai piemeerota un iederiiga.

es nezinu vai to var mainiit, un vai no taa var izbeegt, vai ir iespeejams attapties un riikoties, vai palikt taadaa sevis veerteshanas stingumaa!