Šis ir viens no tiem retajiem miera vakariem, kad miers ir tāds pārlieku jocīgs, bet tomēr ir un paliek miers - klusāk pagriezta mūziciņa, melnbaltas fotogrāfijas ar cilvēkiem, kurus nekad mūžā neesmu pazinusi un tam visam pa starpām tāda smeldzīga laimes priekšnojauta. Laime pie manis vienmēr nāk tā jocīgi - vienā sekundē izšaujas cauri miesai un atbalsojas katrā ķermeņa šūnā, stipri un sāpīgi, pa ceļam atstājot pēdas, no kurām tad arī šķīst visi tie endorfīni un kas nu tur vēl. Par fotogrāfijām runājot, svētdien braucu mājās no muzeja un pieturā atradu bildīti - aizspraustu aiz autobusu saraksta, tādu parasto dokumentu bildi, 3x4 cm, no tās pretī raugās pavecs onkulis gaišā uzvalkā, nopietns un nosvērts. Kāds huligānveidīgais ar zilu pildspalvu piezīmējis onkulim ūsas, uz pieres uzrakstījis Му-я-я, bet tas netraucē, jo tā taču ir tikai tinte, un vispār viss tas notikums man liek justies kā tam Amēlijas draugam, kurš maniakāli krāja zem fotoautomāta sakritušās bildītes. Onkulis tagad dzīvo manā dzeltenzaļajā plānotājā, starp neveikli nodīrātiem krāsu paraudziņiem un veciem veikala čekiem, un nepamet sajūta, ka kopš brīža, kad paglābu onkuļa bildi no iespējamās bojāejas, kautkas drusciņ ir izmainījies, bet varbūt nē. Nezinu, bet lai kā tur arī būtu, es ceru uz visu to labāko.
Sajūta: mieriņš
Skaņa: Mielavs un Pārcēlāji - Pāri jumtiem lido kaijas
1 teica | saki