| |
[Feb. 29th, 2012|08:50 am] |
Vakardiena bija tik saspringta un savāda, ka vakarā palika tikai viena opcija - baseins.
Pa ceļam kādā vietējā "labi un lēti" iepirku dārgu, bet vislētāko peldkostīmu. Bez laikošanas - parasti man der standarta lielākais izmērs standarta bērnu veikalos un vismazākais pieaugušo. Melnu, ar sirsniņām un spīdīgiem plastmasas bumbuļiem. :/
Tā peļķe ar nosaukumu "izcils interjera paraugs", izrādījās paliela ūdenskrātuve 15m garumā, kura bija par lielu, lai sauktu to par vannu, bet tomēr par mazu un jocīgu baseina nominācijai, 1,20 metru dziļa un kādus 32 grādus silta.
Slīdēju bez skaņas kādas padsmit reizes vienā un otrā virzienā - no sienas ar mākslīgu sauli, kura uz tumšās ūdens virsmas veidoja dzeltenu atspulgu līdz stikla sienai, aiz kuras bija nostādinātas dārgas automašīnas.
Klusums, cilvēku neesamība, izcila mūzika labi apskaņotā telpā, ūdens siltums un mehāniskā peldēšana ar masējošiem ūdens virpuļiem ap augumu iegremdēja vieglā transā. Interesanti, ka šāda bezpersoniska, anonīma, industriāla vide, kur nav vajadzības izlikt uz galda dvēseli savu, kur nevienu neinteresē tavs ceļš, sniedz pretējo efektu - vēlmi atbrīvoties un padomāt. Par Būtisko.
Un sailgoties. Pēc Būtiskā. |
|
|
