Trešdiena, 13. Maijs 2009, 14:57

Mūsdienās dzejas nepārraksta ar roku atmiņu blokos un nedāvina viens otram bildīti "par mīļu atmiņu", viss ir ātri, pavirši, bet tehniski ar super kvalitāti.
Es gribu atgriesties pie laika, kad bija melnbaltais kino un melnbaltās fotogrāfijas, kad bildes kopēja sarkanā gaismā, rūpīgi fiksēja, skaloja, žāvēja un gludināja. Ja kadrs bija veksmīgs, tad fotomākslinieks ap to auklējās kā dārznieks ap retu un kaprīzu puķi, kā dzejnieks ap trāpīgu, nesatveramu atskaņu.

Trešdiena, 13. Maijs 2009, 15:09
[info]mazohists: O, jā.

Man arī ļoti labprāt patiktos atgriezties tajā laikā, kad fotogrāfijas tapa sarkano prožektoru gaismās. Kad biju maziņa, ilgus gadus man tēvs asociējās ar tupēšanu vannas istabā un dienā safotografēto kadru meistarošu mums, pārējiem, skatāmā veidā. Ja vēl es tiku priviliģētā kārtā ielaista pasēdēt un pavērot šo procesu, tad vispār jutos kā debesīs - vesela sarkanā pasaule bez sākuma un gala. :)