Iegādājos sev jaunu akvārija iemītnieku [tam ķēmam pilnīgi noteikti vajag ar pusfabrikātiem saistītu vārdu], jo tas plastmasas trumulis takš nevar stāvēt tukšs un krāt putekļus. Tagad pilnīgi liekas, ka līdz ar tiem pieciem litriem ūdens uz galda visas manas izredzes uz 'dzīvi kā pie baltajiem cilvēkiem' ir simtkāršojušās, ja skatās no 'rīt sasitu visus traukus un sāku jaunu, skaistu dzīvi' viedokļa, tomēr lieki piebilst, ka jaunai dzīvei man parasti nekad nepietiek pacietības - nezinu, uz ko tas norāda, bet pilnīgi noteikti ne uz ko labu. Jauna, tīra lapa šajā sasodīti apņurcītajā dzīves burtnīcā gan noderētu [27. aprīļa rītā es svaigi ceptās attiecības nokristīju par tīru lapu kaimiņu Anniņas pierakstu kladītē, kuru nu varēs kaligrāfiskā rokrakstā pierakstīt maniakāli matemātiskā prezicitātē līdz tūkstošdaļām], varbūt es beidzot pārstātu mazgāt savas smadzeņu ejas ar pussprāgušus vēdertauriņus izraisošām neauglīgām domām par vienu un to pašu, beigtu darīt visādas riebeklības un mierīgā ceturtdaļvientulībā priecīgi vadītu savas dienas rava indīgi zaļajos halles stāvos [skolai ar mākslas novirzienu jau nu vajadzētu prasties kaunu, jēziņ, man no šādiem toņiem jau otro mēnesi acis sāp], vērojot visus tos gudros/skaistos un rāmi stalkingojot sev tīkamās personas, personības un personāžus.