Dabā, sirsniņ, dabā var atrast.

(Reply to this) (Thread)

:) :) :)

diemžēl vairs neprotu, pārāk pilna pilsētas putekļiem un pelējuma, acis un sirds aiķepušas. pat raudāt vairs īsti nesanāk.

(Reply to this) (Parent)

bet tie citi cilvēki jau, manuprāt, arī nemaz par citiem neuztraucas. dara kā pašiem patīk un viss. nafig uztraukties par viņiem.

(Reply to this) (Thread)

tā arī lielākoties ir, taču šoreiz sanācis tā, ka esmu pāri nodarījusi sev labam draugam. un te nu nekas nav līdzams, nekas vairs nebūs tā, kā bijis, diemžēl. un vainot varu tikai savu dabu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mācies no tā un uztaisi to savu brīvību labdabīgāku. vismaz mazliet, ja tā vēlies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā jau tas diemžēl ir- lai kaut ko mācītos, kaut kur ir jākļūdās. un tad pienāk brīdis, kad ir nenormāli grūti uz sevi no malas paskatīties un paanalizēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tāpat jau zināms, ka pāries. lai cik tas grūti neliktos dažbrīd.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pāries, un pāries arī dzīve :)
un pēc laika tie kreņķi šķitīs dumji un smieklīgi, un tad pašam par sevi brīnums un smiekli- nu kur es tā varēju!!!!

(Reply to this) (Parent)

šis ir baigi grūtais - kā būt laimīgai, tā lai citi arī būtu laimīgi. Es vēl esmu ceļā uz to un izskatās, ka puse no tā ceļa ir noieta, bet ne pa asfaltu - pa lielām skumjām. Tas līdzsvars nav tik viegli pieejams - daudz jādomā, daudz sev jāaizliedz un bieži jāapklusina savas emocijas.

(Reply to this) (Thread)

šis ceļš nekad nebeigsies, mainos es un mainās cilvēki man apkārt. uz jūtīgajiem svariem jānosver, kurā brīdī svarīgi ir justies labi pašam, un kurā- pats jūties labi, ja citi tev apkārt jūtas labi, un kurā brīdī ir tik nelabi, ka apkārtējo labums liek justies vēl nelabāk. traks var palikt... jāmācās, jāparcieš. caur ciešanām uz piedošanu un zināšanām (nu, kaut kā tā).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pēdējais teikums no tevis ir tieši tā, kā es biju to domājusi - ceļš no ciešanām uz piedošanu un zināšanām. Zināšanas rodas mācoties dzīves skolā - tās kā dzīvot.

Jānosver drīzāk tas kā izolēties no citu dzīves, lai neizolētos pavisam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot vot!!!! tā, lai gala beigās nekļūtu par baigo īgņu- vientuļnieku, cenšoties sevi pasargāt no visām zināšanām, tātad arī no ciešanām.

nu, un tagad mudīgi pasmaidām :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)

Vai, šis teksts man šovakar ļoti aktuāls. Kā būt laimīgai, lai citi arī ir laimīgi. Kā tiem citiem būt laimīgiem tā, lai arī es vēl arvien esmu laimīga. Šobrīd viss lidzsvars sagruvis vienā bēdīgā čupā.

(Reply to this) (Thread)

un Tu čupas apakšā.... jā, man arī. tas tas briesmīgais apburtais loks, es nevaru būt laimīga, ja man citi apkārt ir nelaimīgi, un citi nevar būt laimīgi, ja arī es neesmu laimīga. jāsāk ar mazumiņu, ar sevis pažēlošanu. tā es vakar sapratu. ja liekas, ka vairs nav spēka lai saņemtos, tad varbūt arī kādu laiku nevajag. es nezinu. to visu saprot tikai pēc tam, kad tas ir beidzies.

(Reply to this) (Parent)

par to pašu- vakar runāju ar vienu jaunu, jaunu puisi, gadi kādi sešpadsmit varbūt, ačteles viņam mirdz un mute tā vien smaida. runājām par dzīves jēgu un laimi. viņa secinājumi- nevar iedot otram to, kā pašam nav. tātad- jāsāk ar sevi, jāmēģina tomēr to laimes formuliņu atrast vispirms sevī. nedaudz smaida, nedaudz mirdzuma acīs, kādu gaišu un pozitīvu cilvēku satikt, un nežēloties, nesūdzēties, nekreņķēties, neļauties skumjām, jo, ja tam visam ļauj sevī ienākt, tad tiek aizsegts skats uz visu to labo, kas mūs varētu padarīt laimīgus. negatīvajam ir nesalīdzināmi plašākas iespējas aizstāties priekšā mūsu redzei, bet pozitīvais tomēr ir stiprāks, pozitīvajam talkā nāk smaids.

(Reply to this) (Parent)