Vai, šis teksts man šovakar ļoti aktuāls. Kā būt laimīgai, lai citi arī ir laimīgi. Kā tiem citiem būt laimīgiem tā, lai arī es vēl arvien esmu laimīga. Šobrīd viss lidzsvars sagruvis vienā bēdīgā čupā.

(Reply to this) (Thread)

un Tu čupas apakšā.... jā, man arī. tas tas briesmīgais apburtais loks, es nevaru būt laimīga, ja man citi apkārt ir nelaimīgi, un citi nevar būt laimīgi, ja arī es neesmu laimīga. jāsāk ar mazumiņu, ar sevis pažēlošanu. tā es vakar sapratu. ja liekas, ka vairs nav spēka lai saņemtos, tad varbūt arī kādu laiku nevajag. es nezinu. to visu saprot tikai pēc tam, kad tas ir beidzies.

(Reply to this) (Parent)

par to pašu- vakar runāju ar vienu jaunu, jaunu puisi, gadi kādi sešpadsmit varbūt, ačteles viņam mirdz un mute tā vien smaida. runājām par dzīves jēgu un laimi. viņa secinājumi- nevar iedot otram to, kā pašam nav. tātad- jāsāk ar sevi, jāmēģina tomēr to laimes formuliņu atrast vispirms sevī. nedaudz smaida, nedaudz mirdzuma acīs, kādu gaišu un pozitīvu cilvēku satikt, un nežēloties, nesūdzēties, nekreņķēties, neļauties skumjām, jo, ja tam visam ļauj sevī ienākt, tad tiek aizsegts skats uz visu to labo, kas mūs varētu padarīt laimīgus. negatīvajam ir nesalīdzināmi plašākas iespējas aizstāties priekšā mūsu redzei, bet pozitīvais tomēr ir stiprāks, pozitīvajam talkā nāk smaids.

(Reply to this) (Parent)