| |
[28. Feb 2009|21:05] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Tom Waits - Just Another Sucker on the Vine (Instrumental) | ] |
trešdien, sēdēdams iekš motorisazione civile di roma salārijas nodaļas, nonācu gaidītājos, tādēļ aģentūras laipnā pavadone (lūk, kas man pienācās par to, ka mācījos nevis uz savu galvu, bet par attiecīgu samaksu pilsoņu stilā pieteicos pakalpojumiem parioli agenziā), mani atstāja gaidīt vienu, jo gaidīt divatā arī dižas jēgas nav, jo īpaši tādēļ, ka pa to stundu viņa pati turpat varēja vēl visādus niekus pagūt sastrādāt. kas ta man.
bet man tika iespiesti rokās mani papīri - katram gadījumam, ja nu pārbaudes pārbaude sāktos ātrāk, pirms viņa no savām gaitām atgriezusies (bet viņa atgriezās precīzi kādu minūti pirms tam, kad sākās mana tikšana pie izpaušanās). tie papīri bija tāds kā dosjē, atgādināja arī gluži kā slimnieka lietu, jo tādos vākos, uz kuru reversa bija uzlipināti divi mani attēli dokumentu fotogrāfiju formātā, bija savāktas visādas lapas, kurās figurēju es un mani anagrāfiskie dati. bet es te par tām fotogrāfijām.
tās es septembra sākumā reiz nobildēju vienā ielas pašapkalpošanās kabīnē. bija karsta diena, līdz ar to mana seja bija mikla, bet mati mitrumā kļuvuši tumšāki. vēl es todien nebiju skuvies bet ietērpā dominēja melnā krāsa. t.i. nekāda cita krāsa dotajā foroaparātā nemaz arī neparādījās.
tā es tur sēdēju tajā motorisazionē un nospriedu, ka vismaz pēc šīm bildēm spriežot varbūt esmu pat tīri glīts vīrietis, nu tāds, ņemams, vai zi.
iedomājos, ka varbūt tajās manās tiesībās man neliks uz šaru bildēties pilnīgi haotiskā prātā un muļķīgā sejas izteiksmē, bet ieliks šo bildi. es tajā pēc itāļa izskatos.
tad es varētu man simpātiskiem ļaudīm teikt, pagaidiet, neskatieties uz mani, es jums tūliņ tiesības parādīšu, lūk tas tur esmu īstais es. |
|
|
