Piektdien pa Tērbatas ielas tālākā gala gludo un plato ietvi braucu pakaļ virtuļiem un biju iepriecināts par to, cik veikli tas sanāca. Šķita arī, ka esmu iemanījies mainīt priekškājas pozīciju no paralēlas atsperšanās laikā uz perpendikulāru ripošanas laikā. Pirmdien, braucot uz darbu, sapratu, cik būtiski braukšanu ietekmē patiešām gluds asfalts, jo braukšana vairāk nelikās tik viegla kā piektdienas izbraukumā pēc virtuļiem. Otrdien un trešdien pārvietojos ar velosipēdu, jo bija laicīgi jānokļūst dažādās vietās. Iepazinos ar internetā pieejamo informāciju, atradu labu padomu par to, ka jākoncentrējas uz balansu, stāvot tikai uz priekškājas. Šorīt uz darbu braucu ar dēli un pievērsu tam uzmanību. Mani atspērieni šobrīd pārsvarā ir īsi, raustīgi un gļēvi, jo es baidos zaudēt līdzsvaru, stāvot uz dēļa tikai ar priekškāju. Tomēr brauciena beigās ievēroju nelielu progresu, pievērsu uzmanību centieniem pēc iespējas ilgāk turēties uz dēļa tikai ar priekškāju un platāk un ilgāk atsperties ar pakaļkāju. Tāpat centos vairāk svara turēt ar priekškāju un nosvērt smaguma centru vairāk uz priekšu. Apsvēru arī iespēju pievilkt ciešāk priekšējo asi (kā latviski pateikt trucks?), bet pagaidām tomēr to nedarīšu, gribu iemācīties labi balansēt.