as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pielikšu te atmiņai savu NN tekstu.  Man sākumā šķita, ka vienīgā pareizā atbilde, kas bez šaubu ēnas pierādīs manu dziļo erudīciju un spridzinošo asprātību, atnāks pie manis pati.

Bet šonakt pamodos patiesā panikā, ka man nav ne mazākās nojausmas, kā paskaidrot to, ko meklēju mākslas darbā.

Un tad, kad es nezinu, ko teikt, bet gribu izlikties, ka zinu, tad es kā jau visi – vispirms meklēju informāciju internetā, bet pēc tam – jautāju draugiem.

Jau bija aizdomas, ka internets diez ko nepalīdzēs, un manas bažas apstiprinājās: ierakstot meklētājā vārdu savienojumu “ko es meklēju mākslas darbā”, pārsvarā var noskaidrot, ka Nacionālās mākslas muzejs meklē eksponātu uzraugus.

Draugi jautājuma būtībā iedziļinājās vairāk. Nolasīšu, ko domā mani draugi par to, ko es varētu meklēt mākslas darbā. “Aizmirstību un Džoniju Depu”. “Bēgšanu no realitātes un baudu.” “Vislabāk runā par Janu Mukaržovski un estētikas teoriju, tu uzreiz izskatīsies Gudra un Dīvaina” vai arī “Tu meklē to pašu, ko visi – katarsi, atbildes, pierādījumu, ka dzīvē ir arī kaut kas skaists.”

Tad vēl atcerējos, ka Normunds Naumanis reiz kādā recenzijā rakstīja, ka skatīties šo konkrēto filmu ir kā “pārpildītā metro vagonā skaļi lasīt dzejoli. Tāda jocīga sajūta”. Tas bija sen, es neatceros filmu, nezinu, vai man bija tāda sajūta, to skatoties – bet atceros, ka, jā, tieši to sajūtu es gribēju. Un tieši caur filmu, jo citādi jau es vienkārši būtu varējusi iet lasīt dzejoli, ja ne metro, tad vismaz tramvajā.

Man šķiet, ka, lai arī iegūt paplašinātu pieredzi, vai iespēju piedzīvot, kā kāds precīzāk par tevi pašu artikulē tev pazīstamu pieredzi, ir vērtīgs un baudpilns process, tomēr es ļoti priecājos, ka kino, starp citu, vēl aizvien konservatīvākā no mākslām, sāk maziem soļiem beidzot piedāvāt mums svešas un varbūt nesaprotamas pieredzes, citādas perspektīvas un citus tā saucamos “skatienus”.

*

Jo labs kino cita starpā ir empātijas mašīna, un laikā, kad viedokļi veidojas pirms iedziļināšanās, un pārāk daudzi vēlas savu skatu no malas pasludināt par vienīgo iespējamo patiesību, labs kino ir instruments, kas ļauj iekāpt citādā kurpēs, citādā ādā, citādā… sevī.

Džila Soloveja nesen teica, ka radīt kino, nozīmē radīt tādu kā labvēlīgu propagandu sev pašam. Tas, šķiet, nozīmē, ka, jo dažādāki ir šie autori, jo vairāk kino kļūst par propagandu cilvēcībai kā tādai. Un, lai arī mākslā var meklēt un atrast tūkstošiem lietu laikam, ja man jāizvēlas viena, – es izvēlēšos tieši to. Cilvēcību. Un Džoniju Depu, protams