Kuģis. Tumša, mierīga jūra.
Tāds mūsdienīgs un jauns tas kuģis.

Strauja tumsa, cilvēki kliedz.
Es esmu ar kādu. Nezinu, ar ko - it kā kādu pazīstamu, bet tajā pat laikā tālu.
Šķiet, vīrieti. Kuģis strauji grimst.

Panika, izmisums.
Vienīgā doma - tikt tālāk, pēc iespējas tālāk - tas paraus līdzi.
Otra doma - kur viņš palika, kur viņš ir? Viņš tika prom no kuģa, tika.

Auksts. Tumsa. Klaigas rimstas.
Cits kuģis. Es uz klaja ietīta segā, precīāk, pledā.
Blakus māte. Visapkārt kuģu vraki - jaunu kuģu, laivu vraki, tā kuģa vraks, kurš grima kopā ar mani.
Tagad jau esmu kādā no Rīgas kanāliem - tikai tāds liels un zem tilta var tikt ar to mazkuģi, uz kura atrodos.
Izmisums manā balsī - kāpēc viņi tos neaizvcā? Kāpēc tie ir te?
Māte: Krievijai tā izdevīgāk! Krievu oligarhiem, biznesam.
Es: Krievijai? [galvā - Krievija? WTF?]

Drudžaini pielecu gultā sēdus - murgs, pārāk spilgts murgs - Titāniks, bļa!
Līdz celšanās brīdim vēl stunda piecpadsmit, atmetot biezo segu, iemiegu, lai gan šķiet, ka tulīt, tulīt sadegšu.
Nākamais drudža vilnis, sagrābju segu un atkal iemiegu.

Modinātājs. Galvu i nepacelt no spilvena. Jūtos izmocīta.

Darbs. Parasta diena.