šoreiz par kūlas svilināšanu.

man piemēram sirdsapziņa (or whatever guides my actions) neļauj tā mierīgi paiet garām svilstošam zāles pleķim. vienmēr metīšos dzēst. turklāt, ja man kādreiz sanāktu pieķert pie rokas kādu svilinātāju (pārsvarā jau tie ir puišeļi, kas atbrāž ar ričukiem, nosviež špicku un aizlaižas), dabūtu pa koko tāpat kā tas tips, kuru reiz pieķēru čurājam manā puķdobē. džīzas, kā es ieskrējos un slaidā palēcienā iespēru viņam pa pakaļu! bet šodien gan sanāca pagalam jocīgi. nākot no pilsētas, skatos, no ventas ielejas ceļas baigie dūmi. nodomāju, ka jāpieliek solis un jācilpo dzēst, gan jau kaut kur lejā pie upes kāds atkal piesvilinājis. bet aizeju līdz tiltam un acīm paveras neticams skats - abpus tiltam pilnā sparā risinās t.s. pavasara sakopšanas talka, talcinieki rosās un darās un paši arī svillina kūlu sev visapkārt. to ieraudzījusi, vispirms es nonācu konkrētā stuporā, tad nokaunējos par viņiem, un dzēst negāju. gāju mājās. dzēsīšu tikai tad, kad kā katru gadu atkal kāds piešķils uguni te tai blakus teritorijai, kura savu oficiālo saimnieku nav redzējusi nezcik gadus, un zāle tur netiek pļauta vispār nekad. un tā līdz pašai ventas kraujai.

un vispār es nesaprotu, vai tiešām tik šausmīgi grūti ir rudenī to zāli nopļaut, lai pavasarī nebūtu ko svilināt. nē, blonda es neesmu. vienkārši naiva laikam.