THE BLOG - this day

sēžu darbā, makšķerēju wowā un miegu ciet. tā nodarbe ir baigi laba, ja nenāk miegs. šovakar vēl jānokrāso lielajā istabā trīs sienas. ceturto sienu es krāsošu chroma-green krāsā, lai varētu pēc tam visu ko filmēt uz zaļā fona. ir arī plāns iepirkt visādas gaismas filmēšanai, bet to visu pēc algasdienas.

es pēdējā laikā aizvien vairāk domāju par to, ka es varētu sākt pelnīt naudu ar filmēšanu un montēšanu, so jākaļ plāni par profesionālas kameras iegādi. pat ja es baigi daudz pats nefilmētu, es varētu kameru izīrēt. piemēram es zinu, ka Rīgā uz filmēšanām ir pagrūti sadabūt RED kameras, jo tādas Latvijā ir tikai divas un gandrīz nekad nav pieejamas. varbūt man būtu jāuzcep kāds biznesa plāns un jāiet uz banku, jo tā RED kamera un RED ROCKET capture karte kopā maksā ap $30K. varbūt vispār jātaisa studija or smth, jo man ir apriebies strādāt pie visādiem muļķiem.

anyways, vakar ar Silvu nosvinējām "kopābūšanas gadadienu". nekad iepriekš nebijām tam pievērsuši uzmanību, jo tas vienmēr šķita diezgan gay, bet nesen tīri nejaušas sarunas rezultātā izfiškojām, ka TAS datums ir 1. decembris un ka šogad obligāti jāsvin, and vispār šī pieredze nemaz nebija gay - actually it was really nice.

kaut kad līdz sestdienai arī jāaizlaiž pakaļ 20 litriem šnabja. katru reizi kad braucu pakaļ tām 5litrīgajām ampulām mani māc pārdomas par to vai mūsu sociālās iedzeršanas pasākumi patiesībā nav raksturojami kā binge-drinking, un vai kāds no mums vispār sasniegs 40 gadu vecumu bez cirozes un trīcošām rokām, tomēr baigais satraukums vēl nav iestājies, jo mani joprojām neuzrunā doma par dzeršanu vienatnē. kamēr vien sociālais aspekts ir dominējošais, tikmēr laikam nebūtu jāiespringst.

vēl es te lasu kā Ķengaraga iemītnieki izklaidējas sniedziņā, un mani pārņem siltas domas, jo man neviens vairs nespiež to darīt. es vēl atceros mocības iepriekšējā ziemā, kad tiku vilkts laukā no mājas un grūsts lejā pa kalnu. es no visas sirds ienīstu ziemas priekus*, so man ir neizsakāma atvieglojuma sajūta, ka esmu ievācies rajonā, kura iemītnieki ir pasīvi mājāssēdētāji. un tā kā šeit nav neviena normāla kalniņa, tad esmu glābts arī no iespējas, ka viņi varētu atbraukt uz šejieni un izvilkt mani ārā, lai pa kaut kurieni nogrūstu lejā. Ziepniekkalns ir pilnīgi plakans, kuces!



---
*vienīgie ziemas prieki, ko es atzīstu, ir braukšana ar ragaviņām pa kalniņu Ikšķilē pie Airisas mājas, jo tur vienmēr Airisa pēc tam iedod kādu sausu drēbīti un kalniņš ir tiešām iespaidīgs.