Bērnībā es spoguļa priekšā uzvedu lugas; tikai divas - galvenās - lomas, abas tēloju es. Gan labo, gan ļauno tēlu; labajam ap pieri bija apsieta sārta šņorīte, sliktajam - violeta (parasti abas vienlaicīgi, atlika tikai pagriezties ar atbilstošās krāsas sānu pret spoguli un - gatavs). Es gan nezinu, ko mani mīļotie vecāki par tādām artistiskām izpausmēm domāja (izrādes parasti norisinājās pirms gulētiešanas un pie viņu istabas spoguļa), bet lai nu paliek. Toties mana mīlestība pret spoguļiem nekādīgi nav gājusi mazumā, tagad gan lugu vairs nav, bet tas jau man neliedz ar sevi spogulī aprunāties un pauzjautrināties ar interesantām grimasēm.