vēl pāris dienas klusēšu, jo pārāk slikta pieredze ir ar stāstiem un plāniem pirms paša notikuma. cītīgi, jo cītīgi turu ikšķus.
Dīvainā kārtā, ja ir pierasts ilgstoši dzīvot bedrē, tad, ja sāk notikt labas lietas, īpaši viena pēdc otras, tad kaut kā neticās, ka tā ir patiesība. un ik mirkli tiek gaidīts kārtējais liktenīgais belziens pa pakaļu, kas atsēdinātu turpat atpakaļ un norādītu īsto vietu.
bet klusībā ceru un sapņoju, ka viss sāk normalizēties.